te

peacemaker @ 09:50 pm: Dīvainā kārtā "Dadzim" ir vispatīkamākā attieksme pret autoriem no visiem žurnāliem/laikrakstiem/portāliem, kur esmu strādājis vai publicējies/mēģinājis to darīt. Droši vien tas gan vairāk saistīts ar konkrēto redaktori ne kādu politiku, taču kad tur strādāju, ja gabals sūkāja (un tīri objektīvi man tā nebija reta situācija), pieklājīgi tika paskaidrots, ka šoreiz nav izdevies un līdz ar īsu paskaidrojumu saņēmu arī mudinājumu nepadoties un reizēm pat tēmas ieteikumu, kas viņai šķita man piemērota. Ja gabals patika, tas netika slēpts. Pat ja norādēm nepiekritu, tās paturēju prātā kaut vai pasacīšanas veida dēļ. Turklāt tika paciesta arī mana tikko pilngadības slieksni pārkāpuša džeka šķietamā viszinība.

Faktiski vienīgais sūkājošais aspekts bija ultrapatriotiskais & konservatīvais galvenais džeks, kā arī fakts, ka visi pārējie rakstošie autori bija vismaz trīsreiz vecāki par mani (izņemot Bērziņu, kuram ir ap 40, iirc) - turklāt viņus tiku apbrīnojis visu bērnību, kas manu kautrību sākumā padarīja vēl lielāku un sapulcēs lielākoties klusu sēdēju un malkoju tēju, vien retumis bilzdams kādu vārdu. Vismaz sākumā - vēlāk jau pieradu un tīri aktīvi iesaistījos karikatūru apspriešanā, dažas reizes pat iesniedzot savas idejas (kuras laikam gan tā arī netika realizētas, kaut divas tika pieņemtas). Sēdēšana kā vienlīdzīgam līdzās bērnības dienu elkiem bija pamatīgs kultūršoks.

Bet, anyway, tieši šīs attieksmes dēļ tagad esmu uz brītiņu atlicis pārējos projektus, lai atsauktos aicinājumam (izteikts nepilnus divus gadus pēc aiziešanas no turienes) uzrakstīt kādu humoresku viņu grāmatai, kaut tematiskais stuffs nekad nav bijusi mana stiprā puse. Bet patiesībā ir pamatīgs kaifs atgriezties pie iepriekš radīta tēla.