te

peacemaker @ 12:07 am:

• Glītu meiteni, kas piemājas pagalmā plūca zāli. Rūpīgi un sistemātiski, kā būtu nokļuvusi pie dārgākajām orhidejām, viņa plūca celmaļlapas un kreisajā rokā kārtoja tās pušķī. Gribēju apjautāties, kāpēc viņa tā dara, bet nespēju izlemt par valodu un biju appīpējies un hipijiskajā izskatā - a tad pat vienkārši garāmgājēji un tramvaju pasažieri ilgi un izbrīnīti mani pēta. Turklāt atcerējos, ka tā savulaik laukos ik dienas šķīnu pusdienas mūsu trušiem.
• Divus draudzeņu pārus. Viņas netālajā parkā - pārīšu un bandu pulcēšanās vietā - aizrautīgi kaut ko apsprieda. Netālu metāliskajā iedobē sēdēja vīrs ar sievu un pētīja mijkrēslī grimstošo pakalnu. Vīrs sūca alu, sieva pētīja pirkstus.
• Ar sevi un pasauli apmierinātu sirmgalvi.
• Divus draugus, kuri sēdēja tramvaja pieturā. Viens kaut ko stāstīja, otrs ar pārsteidzošu uzmanību klausījās, tikai vienubrīd patiesā pārsteigumā iesprauda: "Da?"
• Domās iegrimušus darbaļaudis, kuri nodurtām galvām steidzās mājup.
• Privātās sarunās un maigajā vakarā pazudušu pusmūža pāri.
• Uz pubertātas sliekšņa stāvošus bērnus - divus zēnus un meiteni. Viņi spēlēja futbolu. Vai vismaz saspēlējās. Viens pārdesmit reizes padriblēja bumbu uz ceļiem un kājām, tad piespēlēja otram zēnam, kurš vienā pieskārienā no gaisa atdeva bumbu meitenei, bet viņa trāpīja tikai ar pēdas ārmalu, un bumba ielidoja sētā. Zēni viņu līksmi izsmēja, un meitene tikpat līksmi atjokoja. Tad viņi apstājās un brīdi ieplestām mutēm noraudzījās, kā paeju garām. Un atsāka spēli. Gribēju piedāvāties ceturtā spēlētāja postenī, bet atcerējos, ka esmu divreiz vecāks par viņiem un turpināju ceļu.
  

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvairos no ceļošanas vai iziešanas sabiedrībā. Pārējās pasaules ikdienas mirkļi vairs nešķitīs poēzijas un mistikas pārpilni.