:
Kad neesmu aizņemts ar iemīlēšanos & apmātības objekta aizbiedēšanu, 10% brīvā laika pavadu, salīcis staigājot pa pilsētu vai dzīvokli, murminādams & žestikulēdams apdomājot kādu (parasti literāru) ideju , 5% laika - fiziski un/vai garīgi tripojot, vēl tikpat - rakstot/runājot par tripošanu, bet 80% brīvā laika tiek pavadīts sēžot interneta forumos & kasot kuli. Jāiestājas anonīmajos sērfotājos or smth, bet kaut kā jāpārbīda uzsvars uz pirmajam divām nodarbēm.
:
Patiesībā jau viss ne tuvu nav tik sūdīgi, kā var šķist no rakstīta. Rau, šodien pat, pateicoties ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
buzene laipnībai, dabūju trīs grāmatas, kas solās būt interesantas. Būs arī man kaut kad atkal jāsarīko vairs nevajadzīgo grāmatu izdāļāšana, citādi tām vairs nav vietas ne plauktos, ne uz tiem. Bet to kaut kad vēlāk, kad būšu puslīdz ticis galā ar iekrājušos literatūru. Cerams, ka līdz decembra sākumam būšu ticis galā ar universitātes darba kalniem un varēšu kārtīgāk pieķerties lasīšanai. Pagaidām jālasa darbā un ceļā uz to.
Tā, rīt ceru izlasīt Janovska "Sōlu". Nav gan nekāds Nobela prēmijas cienīgs darbs - patiesībā faktiski bez jebkādas 'pievienotās vērtības' -, taču nenoliedzami saistoša un prasmīgi uzrakstīta, pat ja puse grāmatas veltīta krievu lamāšanai. Sasodīti raita valoda, kādā vienmēr esmu gribējis prast stāstīt (nē, ne rakstīt, bet - stāstīt). Tā runā vectēvi, atlaižoties šūpuļkrēslā un aizdedzinot pīpi, lai mierīgu sirdi iegrimtu stundām ilgās atmiņās par jaunības dienām. Tāda pieeja mani vienmēr ir saistījusi. Taču par sava vectēva stāstiem laikam jau esmu šeit rakstījis.
buzene laipnībai, dabūju trīs grāmatas, kas solās būt interesantas. Būs arī man kaut kad atkal jāsarīko vairs nevajadzīgo grāmatu izdāļāšana, citādi tām vairs nav vietas ne plauktos, ne uz tiem. Bet to kaut kad vēlāk, kad būšu puslīdz ticis galā ar iekrājušos literatūru. Cerams, ka līdz decembra sākumam būšu ticis galā ar universitātes darba kalniem un varēšu kārtīgāk pieķerties lasīšanai. Pagaidām jālasa darbā un ceļā uz to.Tā, rīt ceru izlasīt Janovska "Sōlu". Nav gan nekāds Nobela prēmijas cienīgs darbs - patiesībā faktiski bez jebkādas 'pievienotās vērtības' -, taču nenoliedzami saistoša un prasmīgi uzrakstīta, pat ja puse grāmatas veltīta krievu lamāšanai. Sasodīti raita valoda, kādā vienmēr esmu gribējis prast stāstīt (nē, ne rakstīt, bet - stāstīt). Tā runā vectēvi, atlaižoties šūpuļkrēslā un aizdedzinot pīpi, lai mierīgu sirdi iegrimtu stundām ilgās atmiņās par jaunības dienām. Tāda pieeja mani vienmēr ir saistījusi. Taču par sava vectēva stāstiem laikam jau esmu šeit rakstījis.
:
Ņemu atpakaļ to par pievienotās vērtības trūkumu Sōlā. Janovskis tomēr ir kārtīgs cilvēku pazinējs un lielisks raksturu aprakstītājs - tad citu pievienoto vērtību nemaz nevajag. Šodien pat aizlaidos no universitātes, lai varētu kārtīgi palasīt. Well, tāpēc & tāpēc, ka universitāte sux cox. Bakalauratūrai izpeldēju cauri autopilotā, a tagad, pēc gadu ilga pārtraukuma pārdomām & tripošanai, saprotu, ka tas viss tomēr sux cox. Tomēr pabeigšu, ja reiz esmu iesācis.
Vismaz CSNY rox.
Vismaz CSNY rox.