Par spīti skrējienam paguvu pamanīt, ka nekāds muzejs Ausekļa mājās nav ierīkots. Tas ir pašsaprotami, ņemot vērā, ka piecu kilometru rādiusā dzīvo ne vairāk kā pustūkstotis cilvēku. Turklāt viņa gadījumā apkārtējā daba ir labākais muzejs. Šeit savādāku dzeju nav iespējams rakstīt. Augot paguvu gana daudz padziedāt pašsacerētas dziesmas, lai apkārtējo māju iedzīvotāji man laipni palūgtu aizvērties, taču, ja neskaita šlāgeru parodijas, tās visas bija par to pašu.
Filozofija dzimst pilsētās. Laukos viss ir skaidrs un vienkāršs. Mēs esam dabas daļa un tāpēc bezgalīgi. Viss pārējais ir tukša zvanu skandināšana bērēs. Mana filozofija ir dzīves filozofija.
Esmu divu senu zemnieku dzimtu atvase, un mana vieta ir pie zemes, ne izplatījumā. Protams, otrs Jaunsudrabiņš nebūšu un negribu būt. Nē, man jābūt tiltam. Starp latviešiem un cittautiešiem, starp pilsētu un laukiem, starp literātiem un matemātiķiem, starp reālistiem un fantastiem. Tiesa, vēl pamatīgi jāiepazīst abi krasti un gultne, kā arī jāsagādā visi materiāli un jāapgūst celtniecības māksla, lai nesabruktu jau pie pirmajiem soļiem. Vai arī vienkārši jāguļas un jāļauj iet pāri.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kaut kas te bija skaists, tikai precīzi neuzķēru- kas.
|
Damn, es gandrīz apraudājos!...
(Reply to this) (Thread)
|
Nē, nē, tiešām, no sentimenta vai kā to sauc.
Jo vairāk tāpēc, ka tas makes sense un nav pat domāts kā joks. Lai gan, protams, tas to visu padara vēl smieklīgāku.
Jo vairāk tāpēc, ka tas makes sense un nav pat domāts kā joks. Lai gan, protams, tas to visu padara vēl smieklīgāku.
(Reply to this) (Parent)
No suņiem nekad nevaig bēgt, jo tas izraisa viņos vēlmi tevi ķert, un noķerot pat sakos... Ja pakaļ skrien sunis, vaig apstāties un sastingt, tad arī sunis vairs nesapratīs ko darīt...un tad var sākt ar viņu aprunāties...:)
(Reply to this) (Thread)
|
Principā suns, kas jau sācis ķert, ar itin lielu prieku noķers to, kas tikko bēga, bet apstājās. Sou, ja sāki bēgt, tad bēdz vai ej pretuzbrukumā.
Bet principā, cik man bijusi saskare ar suņiem, parasti prātīgāk ir a) nelīst viņu teritorijā; b) neapdraudēt viņa saimnieku; c) neapdraudēt viņu; d) neizskatīties aizdomīgi; e) laipni runāties visu laiku; f) nemēģināt glaudīt. Parasti es ļauju rūcošajam, niknajam sunim sev tuvoties, tomēr nepielaižot viņu sev no muguras, bet visu laiku skatoties virsū, ļauju viņam sevi apostīt, un tad ar vārdiem "Mājās!" atbilstošā intonācijā, aicinu "mind his own business". Man laikam vienmēr gadījušies labie suņi, jo tas vienmēr nostrādājis.
Bet principā, cik man bijusi saskare ar suņiem, parasti prātīgāk ir a) nelīst viņu teritorijā; b) neapdraudēt viņa saimnieku; c) neapdraudēt viņu; d) neizskatīties aizdomīgi; e) laipni runāties visu laiku; f) nemēģināt glaudīt. Parasti es ļauju rūcošajam, niknajam sunim sev tuvoties, tomēr nepielaižot viņu sev no muguras, bet visu laiku skatoties virsū, ļauju viņam sevi apostīt, un tad ar vārdiem "Mājās!" atbilstošā intonācijā, aicinu "mind his own business". Man laikam vienmēr gadījušies labie suņi, jo tas vienmēr nostrādājis.
gadījumi mēdz būt dažādi, bet tu pateici to pašu ko es domāju, tikai plašākā izklāstā. :)
(Reply to this) (Parent)
|
Bēgšanas gadījumos suņi parasti ir saimnieku uzrīdīti, tāpēc labāk neriskēju ar viņiem laipni runāties :).
(Reply to this) (Parent)
|
Tiesa, padomi izklausās saprātīgi. Nākamreiz būs jāmēģina ievērot.
(Reply to this) (Parent)