Pats par sevi tāds iestarpinājums nebūtu nekas traģisks, jo fantastikā bezjēdzīgas pasāžas, kuras jebkurā citā žanrā redaktors momentā liktu izsvītrot, parasti veido vismaz pusi grāmatas. Taču, kad vienu un to pašu paņēmienu lieto katrs otrais autors, tas sāk kaitināt. Turklāt neatceros, ka pat bērnībā, kad fantastika man nereti bija brokastu, pusdienu un vakariņu vietā, tas būtu radījis citas emocijas.
Un kas ir tās sci-fi tradīcijas, kas krīt uz nerviem Tev, dārgais emuāra lasītāj?
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Centieni alegorijās runāt par lietām, kurās autors ne sūda nejēdz, vai arī, ja jēdz, tad ļoti virspusēji.
Frenka Herberta centieni tēlot politikas guru iekš "Dune" ir skumjākais piemērs.
Frenka Herberta centieni tēlot politikas guru iekš "Dune" ir skumjākais piemērs.
(Reply to this) (Thread)
|
"Centieni alegorijās runāt par lietām, kurās autors ne sūda nejēdz, vai arī, ja jēdz, tad ļoti virspusēji."
C'mon, šādas problēmas nav simptomātiskas sci-fi žanram, bet pilnīgi jebkādai parādībai literatūrā.
Pašu kaitina tas pats, ko in a way pieminēja Peacemakers, ka autors tā vietā, lai radītu distancētu, pilnīgi savādāku, vai arī gluži otrādi pietuvinātu un godīgi līdzīgu pasaules ainu, neveikli šaudās pa vidu. Ambiciozitāte konfliktē ar spējām.
Es tādā ziņā nespēju izlasīt kaut kā tur grāmatu "Seeker", kurā arī darbība norit tik tālā nākotnē, tik savādākā pasaulē, kurā autors ar katru rindiņu cenšas pastāstīt, cik ļoti "uķi, puķi, šī ir tālā brīnumainā nākotne, kurā NEKAS nav tā, kā bija kaut kādā tur 20. gadsimtā uz kaut kādas tur planētas Zeme, uhuhū!" Taču pati pasaule ir totāli tieši tāda, kāda tā bija 20. gadsimtā uz planētas Zeme, jo autoram nav kapacitātes uz kaut ko pavisam distancētu (kam iespējams arī nebūtu jēga).
Rezultātā nereti veidojas iespaids, ka mums kā TEH stuff'u pasniedz to, kā 50. gadsimtā viss ir tāpat, tikai cilvēki nēsā folija apenes un azbesta platmales un sauc kafijas automātu par kafijatronu. Ja tas ir ironiski, tad,protams, kruta. Bet bieži vien nav, un tas kretinē.
Tāpēc es biežāk dodu priekšroku tādiem nosacītībās balstītiem sci-fi gabaliem kā Lema kiberpasakas vai Iljona klusā stāstiņi.
C'mon, šādas problēmas nav simptomātiskas sci-fi žanram, bet pilnīgi jebkādai parādībai literatūrā.
Pašu kaitina tas pats, ko in a way pieminēja Peacemakers, ka autors tā vietā, lai radītu distancētu, pilnīgi savādāku, vai arī gluži otrādi pietuvinātu un godīgi līdzīgu pasaules ainu, neveikli šaudās pa vidu. Ambiciozitāte konfliktē ar spējām.
Es tādā ziņā nespēju izlasīt kaut kā tur grāmatu "Seeker", kurā arī darbība norit tik tālā nākotnē, tik savādākā pasaulē, kurā autors ar katru rindiņu cenšas pastāstīt, cik ļoti "uķi, puķi, šī ir tālā brīnumainā nākotne, kurā NEKAS nav tā, kā bija kaut kādā tur 20. gadsimtā uz kaut kādas tur planētas Zeme, uhuhū!" Taču pati pasaule ir totāli tieši tāda, kāda tā bija 20. gadsimtā uz planētas Zeme, jo autoram nav kapacitātes uz kaut ko pavisam distancētu (kam iespējams arī nebūtu jēga).
Rezultātā nereti veidojas iespaids, ka mums kā TEH stuff'u pasniedz to, kā 50. gadsimtā viss ir tāpat, tikai cilvēki nēsā folija apenes un azbesta platmales un sauc kafijas automātu par kafijatronu. Ja tas ir ironiski, tad,protams, kruta. Bet bieži vien nav, un tas kretinē.
Tāpēc es biežāk dodu priekšroku tādiem nosacītībās balstītiem sci-fi gabaliem kā Lema kiberpasakas vai Iljona klusā stāstiņi.
(Reply to this) (Parent)
|
muļķīgas ir lasītāju iedomas, ka sci-fi literatūra ir PAR NĀKOTNI. tas ir konkrēts literārs žanrs, kas runā par 20. gadsimtu un tā problēmām - humānismu, zinātnes ētiku, psiholoģiju. grāmatas darbības laika izcelšana par 20 gadiem vai 20 gadsimtiem uz priekšu ir tikai literārs paņēmiens, un pat tad, ja autors cenšas ievērot kaut kādu loģiku un "faktoloģisko precizitāti", arī tas ir tikai "tāds paņēmiens", bet grāmata nav par to, grāmata ir par 20. gadsimta cilvēka iekšējo pasauli, kurā ietilpst visas šīs erotiskās fantāzijas par nākotni.
ja kāds vēl joprojām ko tādu raksta, tad tā ir tikai kultūras artefaktu inerce
ja kāds vēl joprojām ko tādu raksta, tad tā ir tikai kultūras artefaktu inerce
(Reply to this) (Thread)
|
Skarbi teikts. Manuprāt, visu sci-fi tomēr nevar īsti mest pār vienu kārti. Jā, ir autori, kas ar fantastikas paņēmieniem cenšas runāt par savu laiku, taču netrūkst arī tādu (Lems, Bredberijs, Saimaks u.t.t.), kuri raksta par vispārcilvēcīgām vērtībām, jo tās fantastiskos settingos izpaužas visspilgtāk. Psiholoģiskā fantastika pretstatā sociālajai fantastikai, par kuru tu runā. Un, protams, visvairāk sci-fi ir pliks trešs, kur raksta par kosmosa kuģu cīņām, jo tas ir kruti.
Sociālā fantastika patiešām ir vēsturiski diezgan konkrēti iezīmēts žanrs (kaut vairāk, imo, asociējas ar 19.gs. beigām - pēc tam ar to nodarbojās tikai atsevišķi rakstnieki, kuri turklāt pamatā nebija fantasti), bet abi pārējie nebūt nav savu laiku nokalpojuši un tiks rakstīti vēl ilgi.
Sociālā fantastika patiešām ir vēsturiski diezgan konkrēti iezīmēts žanrs (kaut vairāk, imo, asociējas ar 19.gs. beigām - pēc tam ar to nodarbojās tikai atsevišķi rakstnieki, kuri turklāt pamatā nebija fantasti), bet abi pārējie nebūt nav savu laiku nokalpojuši un tiks rakstīti vēl ilgi.
(Reply to this) (Parent)
|
tieši par to 32-20 gs. runājot. uz devīto, piekrītu, ikdienā diezko negadās atsaukties, bet uz, kaut vai, mīnus sesto (Pitagors) vai kaut kur tā gan reizēm sanāk. nu, ne tieši man, bet sanāk. līdz ar ko, tīri burtiski ņemot šo problēmu priekšā - var gadīties, ka divdesmitais gadsimts bija foršākais, kāds vispār ir bijis un būs, līdz ar ko arī daudzās atsauces :) nu bet tas tā, tiešām tīri sausi analizējot.
katrā ziņā, kaitinošāka par šo, un kaitinošākā vispār, man liekas tendence lietot nevajadzīgi sarežģītus tehniskos apzīmējumus. un tā nav tikai vienkārši švaka sci-fi īpatnība, arī citādi perfektajos Azimova "Foundation" gabalos regulāri tiek lietots, piemēram, "laser blaster." Vai tad kāds ikdienā saka "pump-action shotgun"? Nē, un kādēļ lai kāds teiktu "laser blaster", nevis "blaster" vai, aleluja, "gun"? Nopietni, radot nākotnes pasauli, jārada arī ticama nākotnes leksika.
katrā ziņā, kaitinošāka par šo, un kaitinošākā vispār, man liekas tendence lietot nevajadzīgi sarežģītus tehniskos apzīmējumus. un tā nav tikai vienkārši švaka sci-fi īpatnība, arī citādi perfektajos Azimova "Foundation" gabalos regulāri tiek lietots, piemēram, "laser blaster." Vai tad kāds ikdienā saka "pump-action shotgun"? Nē, un kādēļ lai kāds teiktu "laser blaster", nevis "blaster" vai, aleluja, "gun"? Nopietni, radot nākotnes pasauli, jārada arī ticama nākotnes leksika.
(Reply to this) (Thread)
|
Tas droši vien tāpēc, ka fantastikas autori un lasītāji parasti ir tuvāki zinātnei kā literatūrai, tāpēc tehniskās nianses vērtē augstāk par labskanību. Bet piekrītu :).
(Reply to this) (Parent)
|
No sci-fi zinu tikai Clarku, bet viskrutākie iestarpinājumi ir Hunteram S Thompsonam, like pilnīgi random crazy stāstiņi.
(Reply to this) (Thread)
|
Nē, man tas nekrīt uz nerviem, neizlasīju postu kā pienākas.
(Reply to this) (Parent)