Kačāt
SĀKOT DIENU
Saulei austot, uz lauka izskrēja trīsdesmit jaunieši, sastājās rindā ar seju pret sauli un sāka locīties, tupties, mesties ceļos, staipīt rokas un cilāt tās... Un tā – stundas ceturksni no vietas.
No tāluma varēja šķist, ka viņi lūdzas.
Mūsdienās nevienu neizbrīna, ja cilvēks ik rītu pacietīgi un uzmanīgi kalpo savam ķermenim.
Taču apvainotos, ja prasītu tāpat kalpot savam garam.
Nē, tā nav lūgšana. Tā ir vingrošana.
BRAUCAMRĪKS
Cik skaists bija zirgs ar savu rotaļīgi izliekto muguru, ar plūstošajām krēpēm, ar karstajām, gudrajām acīm! Cik skaists bija kamielis – šis divkupru gulbis, lēnīgais gudrinieks ar zinošo smīnu uz apaļajām lūpām! Un pat melnpurnis ēzelis ar savu pacietīgo stingrību un dzīvajām, maigajām ausīm!..
Bet ko mēs izvēlējāmies? – lūk šo, nejēdzīgāko no Zemes veidojumiem uz ātrajām gumijas ķepām, ar nedzīvajām stikla acīm un muļķīgi šķautņaino purnu, šo kupraino dzelzs kasti. Tā neko nezina stāstīt par stepes priekiem, par zāles smaržu, par mīlestību pret ķēvi vai saimnieku. Tā tikai šņirkstina dzelzs zobus un spļauj, spļauj pelēkos, smirdīgos dūmus.
Ko padarīsi – kādi mēs paši, tādi mūsu braucamrīki.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}