Godīgi sakot, nedaudz vīlos Blūza naktī, jo tur spēlēja tīri eiropeisku, gudtaimīgu popblūzu. Labi spēlēja (tiesa, ne lieliski), taču tas nav gluži tas, ko gaidu no blūza. Pasākums būtībā bija tāda savējo čomu satusēšana - mēs tai klubā bijām gandrīz vienīgie bez ādas biksēm un sirmiem matiem. Izskatījāmies tik neiederīgi, ka kāds pamatīgi iereibis vecis mums uzsauca dzeramos un uzdāvināja katram pa banānam. Atvadoties viņš sāka apdirst pie blakus galdiņa sēdošos mūziķus, sakot: "Lūk, kā tā krievu sterva ir sasaistījusi šos latviešu vīrus un neļauj viņiem kārtīgi izpausties!" Now, the funny thing is: sieviete bija latviete, bet visi tur sēdošie džeki - krievvalodīgie. Figures. :
Beigās viņš vēl noteica: "Nepārdodiet savus talantus!" Bet mēs aizbraucām mājās un paši kādu stundu blūzdžemojām. Blūza nakts, kā nekā.
Beigās viņš vēl noteica: "Nepārdodiet savus talantus!" Bet mēs aizbraucām mājās un paši kādu stundu blūzdžemojām. Blūza nakts, kā nekā.
Current Music: Windy & Carl - Snow Covers Everything
Comments
o, trapīts par to popblūzu! es nevarēju izdomāt, kā labāk apzīmēt to, kas man nepatīk tādā blūzā, kādu vairākumā gadījumu var dzirdēt kaut vai Bites blūza klubā, kad tur sanāk vecas, bagātas tantes (tādas, izrādās arī šajā zemē ir), atliek vien iztēloties, ka viņas varētu ar plašu žestu nosviest uz galda žūksni naudas ar izteiksmi - dodiet ka nu man te to blūzu...
Man bija doma, ka tas ir tāds "ērts" blūzs, ko spēlē resns, labi barots džeks saulesbrillēs ar nezūdošu feelgod izteiksmi.
Nā, what really hits me in blues ir kaucoši/gaudojoši/čukstoši/dziedoši pirmskara blūza ieraksti, kur blūzmenis dzied, jo viņam tiešām nav ko ēst un viņš ir melnais un akls, kad vienīgā izvēle laikos, kad Amerikā nebija jauki būt melnam un vēl aklam, bija dziedāt blūzu. Vai arī panetīrs blūzroks ar raudošiem Lespauliem un dziedošiem Fenderiem, kura radītaji izauguši klausoties vecos, labos "netīros un ne-feelgod-īgos" blūza ierakstus.
Because Blues is all about teh BLUES, mēn...
Man bija doma, ka tas ir tāds "ērts" blūzs, ko spēlē resns, labi barots džeks saulesbrillēs ar nezūdošu feelgod izteiksmi.
Nā, what really hits me in blues ir kaucoši/gaudojoši/čukstoši/dziedoši pirmskara blūza ieraksti, kur blūzmenis dzied, jo viņam tiešām nav ko ēst un viņš ir melnais un akls, kad vienīgā izvēle laikos, kad Amerikā nebija jauki būt melnam un vēl aklam, bija dziedāt blūzu. Vai arī panetīrs blūzroks ar raudošiem Lespauliem un dziedošiem Fenderiem, kura radītaji izauguši klausoties vecos, labos "netīros un ne-feelgod-īgos" blūza ierakstus.
Because Blues is all about teh BLUES, mēn...
(Reply to this) (Thread)
|
Tas man atgādina, ka leģendārajā disku tirgū reiz nopirku 60.to gadu Amerikas folkblūza festivāla dubult-dvd. Pat pārdevējs mani mēģināja no tā atrunāt, piedāvājot tā vietā vairākus citus blūza koncertus ar labi barotiem džekiem saulesbrillēs. Arguments? "Te taču ir vieni nēģeri!" Bet tajā festivālā uzstājās Howlin' Wolf, Lightin' Hopkins, Sonny Boy Williamson, Džons Lī Hūkers...
(Reply to this) (Parent)