te

peacemaker @ 11:26 pm: Lasu vēstures grāmatas - tās lieti noder ego samazināšanai. Pārāk nesena tā mūsu vēsture. Un reizēm pietiek paskatīties zem kājām, kā gribas paņemt lupu un nomesties ceļos, lai saredzētu ko vairāk. Un pat ja tas ir tikai mēslojums mūsu saknēm, savu nākotnes lomu iepazīt tuvumā nekad nenāk par ļaunu. Ne tikai sarašanai, bet arī labākai izmantošanai. Tāpat kā ar mīlestību - vispirms kaisle sadedzina visu iepriekšējo, tad no pelniem barojas jaunie vijumi. Tā kā gādāsim par zemi un barību liesmām, dārgie draugi. Un draugiem. Tie ir dārgi - necik augstu taču neaizvīsies, ja nevarēsi pabalstīties, spēkiem un iespaidiem apmainīties.

Bet, jā, vēstures grāmatas. Viena no bērnības mīļākajām lasāmvielām līdzās Šveikam, sci-fi, Dikensam, pasakām, Heijerdālam, enciklopēdijām, Nasretdinam, padomju YA, Lindgrēnai, vecām avīzēm un visām pārējām tuvumā atrodamajām tekstu drumslām. Kā mācību gada sākumā dabūju jaunu, tā tajā pašā vakarā izlasīju no sākuma līdz beigām. Nevienu gadaskaitli un faktu neatceros, toties atceros sirds trīsas, mēģinot saprast, kā cilvēki varēja dzīvot zemsvītras piezīmes lomā. Mums gan netiek pat tas, bet tas nekas, kad izšķīdīsim virtualitātē, nekam vairs nebūs nozīme.

Reiz lasīju, ka cilvēki vairs neredz Dievu, jo negrib noliekties gana zemu, lai aiz deguna kaut ko arī saredzētu. No manis gan sanāktu draņķīgs eremīts, tāpēc labāk pašaustīšu sevi ar šādiem stāstiem un atmiņām, lai sēnes var palikt skapītī. Un mani teksti vēl kādu laiku mētāsies apkārt neredzīgi. Tikmēr padarbošos pie tehnikas un pildspalvām.

Un kas to būtu domājis, ka pirmā grāmata ar manu iesaistību būs šāda. Vēl viens stāsts.