te

peacemaker @ 09:52 am: Ciemā runāju ar radiem un draugu radiem. Ar draugiem ne - tie jau sen projām. Runāju arî par viņiem un viņu radiem, un saviem radiem. Un, protams, citiem ciematniekiem. Iespējams, tāpēc es nevaru lielās devās uzņemt Anniju Prulu, kaut viņas tēmas man ir tuvas, un arī rakstītais paņem. Pārāk jau tās tuvas, pārāk paņem. Realitāte pēc tam var šķist neīsta. Stāvot uz izdangātās, peļķu un sniega apslēptās ielas un klausoties mātes stāstu par dēla dzeršanos, paliek grūti iejusties viņas ādā un izjust viņas sāpi. Spēj tikai neveikli kasīt pakausi un ar skatu glāstīt kurpju purngalus, lîdz viņa atskārš savu aizmiršanos, paņem uz taciņas noliktos spaiņus un vēlreiz atplaukst smaidā, novēlot veiksmi, un atgriežas mājās. Un tu atgriezies savās, un tur dzirdi jaunus stāstus - papildinošus un paralēlus. Un sajūti, ka tie vairs tevi neaizskar kâ agrāk, kaut zini, ka tie ir tikpat svarīgi kā vienmēr - ja nu vienīgi pavasara tuvošanās ko mainu.

Vēl mani pēdējās naktīs moka nelāgi sapņi. Kaut kā šeit pietrūkst - kaut kā dzīvībai svarīga. Šodien atgriežos Rīgā - tad gan droši vien pietrūks vēl vairāk. Bet man ir mani džinsi un jaka, un cepure - būs jau labi. Ir jau labi. Ciemā par mani to vien dara kā priecājas. Tad nu parunāšos ar draugiem, pasmiešos, padomāšu un atkal došos ceļā. Galu galā pagaidām vēl īsti nav pat zobi jāsakož. Labi vien ir, ka mani uzaudzinâja sievietes, kuras bija iemācījušās būt pateicīgas jau par to vien, ka ir maize, ko likt uz galda. Kaut kur taču saule vienalga spīd, un pavasaris vienmēr tuvojas.

Vēl aizvien vairāk darbojos ar un ap tematiskajām asociācijām stāstos. Tuvāk mutvārdu stāstiem, tuvāk kaut kam īstam un dzīvam. Bet arī tur apakšā jābūt stingrai loģikai - vairāk kā dzīvē. Un tai jāparādās dabiski, taču tieši šī dabiskas virzības panākšana pagaidām sagādā lielākās galvassāpes. Bet tās var atrisināt tikai rakstot - strādājot. Katra reize dod kaut ko nākamajai. Kâ jau mēslojums, kā jau selekcija. Gan ar laiku dos garšas kārpiņas tīkami un īpatni kairinošus augļus.