te

peacemaker @ 03:40 pm: Par tulkošanu arī jāpiemin, ka kopumā pēdējos gados situācija ir krietni uzlabojusies, un latviski var izlasīt ļoti, ļoti daudz krutu grāmatu. Turklāt uzsvars uz salīdzinoši viegli lasāmajām un "kulta grāmatām" man šķiet pamatots, jo tieši tās var ievilināt literatūrā. Tāpēc arī nākamos tulkošanas gājienus taisīšu popzinātnē (ja sadarbība nepajuks - nevajadzētu, tho): ne uz DF Vollesiem un Pinčoniem, ne Makārtijiem un Prulām vēl nepavilkšu, bet citur neredzu tādu jēgu. Pārējo - treniņam un savam un atradēju priekam.



Viņi darbojās ar traukiem: sieva mazgāja, viņš slaucīja. Viņš bija mazgājis iepriekšējā vakarā. Viņš no mājas darbiem nevairījās - ne tā kā vairums paziņu. Pirms dažiem mēnešiem viņš bija noklausījies sievas sarunu ar draudzeni, kura viņu apskauda par vīra iejūtību. Es cenšos, viņš pie sevis bija nodomājis. Un tagad savu iejūtību viņš rādīja, palīdzot viņai mazgāt traukus.

Viņi pļāpāja par šo un to un nez kā pievērsās laulībām starp baltajiem un melnajiem. Viņš teica, ka vairāku iemeslu dēļ viņam tā nešķiet laba doma.

“Kādu tad iemeslu?” viņa jautāja.

Viņa sieva reizēm savilka uzacis un mazliet iekodās apakšlūpā, nodūrusi skatienu kā būtu kaut ko nometusi. Viņš zināja, ka šādos brīžos labāk ir paklusēt, tomēr nekad tā nedarīja. Patiesībā tas viņu pat mudināja sākt kasīties. Un tagad viņas sejā bija tieši šī izteiksme.

“Kas tie par iemesliem?” viņa jautāja vēlreiz, turot rokā bļodiņu - ne mazgājot, bet vienkārši turot to ūdenī.

“Nesāc,” viņš teica. “Es esmu gājis skolā ar melnajiem, mūsu starpā nav nekādu problēmu. Lūdzu nesāc tagad apgalvot, ka esmu rasists.”

“Es neko neapgalvoju,” viņa teica un atsāka mazgāt bļodu, grozot to rokās kā podnieks pie virpas. “Es vienkārši neredzu neko sliktu, ja melnais precas ar balto. Tas arī viss.”

“Viņi nāk no citas kultūras. Paklausies tak viņos kādreiz - viņiem ir pat sava valoda. Man pret to nav nekādu iebildumu. Man patīk klausīties viņu sarunas,” - tā arī bija; nez kāpēc tās viņam vienmēr uzlaboja garastāvokli - “bet tas ir kas cits. Cilvēks no viņu kultūras un cilvēks no mūsu kultūras nekad nevarēs tā pa īstam saprast viens otru.”

“Kā tu saproti mani?” viņa sieva jautāja.

“Jā. Kā es saprotu tevi.”

“Bet ja nu viņi mīl viens otru,” viņa ieteicās. Viņa bija sākusi mazgāt ātrāk, acis vairījās no vīra.

Ak Kungs, viņš nodomāja. “Vari man neticēt,” viņš sacīja. “Bet paskaties statistiku. Vairums tādu laulību izjūk.”

“Statistika!” Traukus uz dvieļa viņa bija sākusi kraut pārsteidzošā ātrumā. Daudzi joprojām bija taukaini, un starp dakšiņu zariem bija ēdiena gabaliņi. “Labi,” viņa teica, ”kā ar ārzemniekiem? Laikam jau tāpat tu domā par laulībām starp diviem ārzemniekiem?”

“Jā,” viņš teica, “domāju gan. Kā var saprast kādu, kurš nāk no pilnīgi atšķirīgas vides?”

“Atšķirīgas,” noteica viņa sieva. “Ne vienādas - kā mēs.”

“Jā, atšķirīgas,” viņš atcirta, nikns, ka sieva ķērusies pie viņa vārdu atkārtošanas, lai tie izklausītos prasti un divkosīgi. “Tie ir netīri,” viņš sacīja un iegāza visus galda piederumus atpakaļ izlietnē.

Putas bija saplakušas, un ūdens kļuvis pelēks. Viņa uz to paskatījās cieši sakniebtām lūpām un ielaida tajā rokas. “Au!” viņa iesaucās un palēca nost. Tad aiz locītavas izņēma labo roku no izlietnes un pacēla to gaisā. Viņas īkšķis asiņoja.

“Anna, nekusties!” viņš teica. “Paliec, kur esi.” Viņš uzskrēja augšā uz vannas istabu un izrakņāja zāļu kārbiņu, meklējot spirtu, vati un plāksteri. Kad viņš atgriezās, viņa bija aizvērtām acīm atspiedusies pret ledusskapi un joprojām auklēja labo roku kreisajā. Viņš paņēma sievas plaukstu un uzlika vati uz īkšķa. Asiņošana bija apstājusies. Viņš saspieda īkšķi, lai pārbaudītu brūces dziļumu, un no tās izspiedās viena asins lāse - gaiša un trīcoša -, un nokrita uz grīdas. Viņa pārmetoši paskatījās uz viņu pāri īkšķim. “Nekas tur nav,” viņš teica. “Līdz rītam sadzīs.” Viņš cerēja, ka viņa novērtēs, cik ātri viņš atsteidzies palīgā. Viņš to darīja no labas sirds, necerot kaut ko saņemt pretī, bet tagad viņam ienāca prātā, ka no viņas puses būtu jauki neatsākt apnikušo sarunu. “Es te pabeigšu,” viņš sacīja. “Tu vari iet atpūsties.”

“Viss ir kārtībā,” viņa teica. “Es slaucīšu.”

Tagad mazgāšanai pieķērās viņš, īpašu uzmanību pievēršot dakšiņām.

“Tātad,” viņa teica. “Tu nebūtu mani precējis, ja es būtu melnā.”

“Dieva dēļ, Anna!”

“Nu, tā taču tu teici, vai ne?”

“Neteicu gan! Šis strīds vispār ir smieklīgs. Ja tu būtu melnā, mēs droši vien nemaz nebūtu satikušies. Tev būtu savi draugi, un man būtu mani. Vienīgā tumšadainā meitene, ko jebkad tā pa īstam pazinu bija mana partnere debašu klubā, bet tad es jau sagājos ar tevi.”

“Bet ja mēs būtu satikušies, un es būtu tumšādaina?”

“Nu, tad tu droši vien draudzētos ar kādu melno puisi.” Viņš paņēma skalojamo krānu un uzlaida sudrablietām ūdeni. No karstuma metāls vispirms satumsa blāvi zils, tad atkal kļuva sudrabains.

“Bet pieņemsim, ka tā nebūtu,” viņa teica. “Pieņemsim, ka es esmu melnā un brīva, un mēs satiekamies un iemīlamies.”

Viņš paskatījās uz viņu. Viņa cieši skatījās pretī, viņas acis mirdzēja. “Anna,” viņš teica, pieņemdams pamācošu balss toni. “Tas viss ir muļķības. Ja tu būtu melnā, tu nebūtu tu.” To pateicis, viņš saprata, ka viņam ir pilnīga taisnība. Tāpēc viņš atkārtoja: “Ja tu būtu melnā, tu nebūtu tu.”

“Es zinu,” viņa teica. “Bet pieņemsim.”

Viņš dziļi ievilka elpu. Strīdu viņš bija uzvarējis, bet joprojām jutās kā iespiests. “Pieņemsim ko?” viņš jautāja.

“Ka esmu melnā, bet joprojām es pati, un mēs iemīlamies. Tu mani precētu?”

Viņš domāja.

“Nu?” viņa jautāja, pienākusi pavisam tuvu. Viņas acis bija kļuvušas vēl spožākas. “Tu mani precēsi?”

“Es domāju,” viņš sacīja.

“Tu teiksi nē, es to jūtu. Tu teiksi nē.”

“Ja tu tā to pasniedz -- ”

“Jā vai nē.”

“Jēzus un Marija! Nu, labi. Nē.”

Viņa noteica: “Paldies!” un aizgāja no virtuves uz dzīvojamo istabu. Pēc brīža viņš dzirdēja, kā viņa atver žurnālu. Viņš zināja, ka viņa ir pārāk dusmīga, lai to patiešām lasītu, bet viņa neskrēja cauri lappusēm, kā būtu darījis viņš. Viņa tās šķīra ļoti lēnām, kā izpētot ikvienu vārdu. Viņa demonstrēja savu vienaldzību pret viņu, un tas radīja tieši to efektu, kuru, kā viņš zināja, viņa bija gribējusi. Tas viņu aizskāra.

Viņam nebija citas iespējas kā parādīt arī savu vienaldzību. Klusi, bet pamatīgi viņš nomazgāja pārējos traukus. Tad noslaucīja tos un salika žāvētājā. Viņš noslaucīja visas virsmas un arī plīti, un uzmazgāja linoleju, kur bija nokritušas asins lāses. Pie viena viņš izlēma uzmazgāt arī visu pārējo grīdu. Kad tas bija paveikts, virtuve izskatījās kā jauna, kā toreiz, kad viņi šeit vēl nebija ievākušies, kad viņi vēl tikai domāja par tās pirkšanu.

Viņš paņēma atkritumu spaini un izgāja pagalmā. Nakts bija skaidra, un rietumos viņš redzēja dažas zvaigznes, kuras vēl nebija noslāpušas pilsētas gaismā. Uz El Camino ceļa satiksme bija vienmērīgi patukša, mierīga kā upe. Viņam bija kauns, ka bija ļāvis ievilkt sevi strīdā. Pēc trīsdesmit gadiem viņi abi vienalga būs miruši. Kāda tam visam tad būs bijusi nozīme? Viņš domāja par kopā pavadītajiem gadiem, cik tuvi viņi bijuši, cik labi viens otru pazina, un viņa rīkle sažņaudzās tā, ka gandrīz nevarēja paelpot. Viņa seja un kakls sāka tirpt. Krūtīs ielija siltums. Viņš kādu brīdi tur pastāvēja, izbaudīdams sajūtas, tad paņēma spaini un izgāja pa aizmugurējiem vārtiņiem.

Atkritumu kaste atkal bija apgāzta. Pie tās bija divi suņi, viens vārtījās uz muguras, otrai kaut kas bija mutē. Viņa rūkdama to pameta gaisā, palēcās un atkal noķēra, tad turpināja rūkt un purināt galvu no vienas puses uz otru. Ieraudzījuši viņu, suņi īsiem, tipinošiem soļiem skrēja projām. Citkārt viņš būtu tiem metis ar akmeņiem, bet tagad ļāva vien bēgt.

Kad viņš atgriezās, māja bija satumsusi. Sieva bija vannas istabā. Viņš nostājās pie durvīm un pasauca viņu. Viņš dzirdēja stiklu sasišanos, bet sieva pati neatbildēja. “Anna, man ļoti žēl,” viņš sacīja. “Es to vērsīšu par labu, apsolu.”

“Kā?” viņa jautāja.

To viņš nebija gaidījis. Bet no viņas balss, viņas nepierasti noteiktā un mierīgā toņa, bija skaidrs, ka viņa grib pareizo atbildi. Viņš atspiedās pret durvīm. “Es tevi precēšu,” viņš nočukstēja.

“Redzēsim,” viņa teica. “Ej vien gulēt. Es nākšu pēc brīža.”

Viņš iegāja guļamistabā, noģērbās un palīda zem segas. Kādu laiku tā nogulējis, viņš izdzirdēja, kā atveras un atkal aizveras vannasistabas durvis.

“Izslēdz gaismu,” viņa noteica no gaiteņa.

“Ko?”

“Izslēdz gaismu.”

Viņš pasniedzās un nospieda naktslampiņas slēdzi. Istabā kļuva tumšs. “Gatavs,” viņš teica. Viņš gaidīja, bet nekas nenotika. “Gatavs,” viņš atkārtoja. Tad viņš sadzirdēja kustību otrpus istabai. Viņš pacēlās sēdus, bet neko neredzēja. Istabā bija kluss. Viņa sirds sitās kā viņu pirmajā kopīgajā naktī, kā joprojām tā sitās, kad viņš uzmodās, saklausījis tumsā kādu troksni un gaidīja, vai nesadzirdēs to atkal - kādas kustības skaņu, kādu svešinieku.