te

peacemaker @ 05:42 pm: nakts mazsalacas pļavā
Vakars sākās ar telts un ugunskura sagatavošanu no aizmežiem nākoša instrumentālā džeza trio pavadībā. Tas garastāvokli uzlaboja aptuveni piecas minūtes, jo tieši tik daudz laika bija vajadzīgs, lai saprastu, ka visām dziesmām bija absolūti identisks patterns. Un ja otrais saksofona solo vēl ir visnotaļ patīkams, tad pie astoņpadsmitā smaids nenovēršami ir pārvērties sarauktā pierē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka telti gan izdevās uzsliet ātri un meistarīgi, bet nesenā lietus un vēja dēļ ugunskurs nekādi negribēja klausīt mūsu šķiltavām un pārējai vūdū maģijai.



Vairs neatceros, cik ugunskurus un krāsnis savā mūžā īsti esmu aizkūris, bet droši varu galvot, ka tik lielus bezspēcīgu smieklu uzplūdus tikpat kā neviens nav izpelnījies. Lielas liesmas uzburt izdevās reizes piecas, nokurinot tikpat kā visus pļaviņas salmu krājumus, bet skalu mums nebija, un zariņos uguns ieķērās labi ja uz piecām minūtēm. Kādā ceturtajā reizē izlēmām iztikt ar tām pašam un ātri uzcepām desiņas. Domāju, ka kancerogēnus uzņēmām vismaz desmit gadiem uz priekšu (un sieru uz ādas, domāju, arī). Tomēr ēdiens atjaunoja spēkus un apkārtnes izpētes vēlmi (palīdzēja gan arī garāmskrienošais džeks, kurš pļaviņas malā izdomāja sākt aktīvi pumpēties), un mēs devāmies uz tuvējo lībiešu pilskalnu.

Ceļā uz to iznīcinājām aptuveni piecus gigakvaziljonus gliemežu un šķērsojām fantastisku šūpoļtiltu, kas radīja vēlmi ķerties pie Salacas pārpeldēšanas (un es īsti nemāku peldēt). Gājiens gan bija tā vērts: uzzinājām, ka lībiešu valdnieki bija reāli tusētāji, par dzīvesvietu izvēloties estrādi. Tās lībiskā izcelsme šķita ticamāka versija par mazsalaciešu uzdarbošanos. Pirmkārt, instrumentālais sūddžeza trio skanēja no upes otras puses un, otrkārt, lai tiktu pie estrādes, vajadzēja pāriet pāri šūpoļtiltam, tad nobrist simts metrus pa šauru, nātrēm aizaugušu taciņu un visbeidzot uzkāpt stāvā, vairākmetrīgā pakalnā. Un tur bija estrāde. Nekas cits: estrāde un mežs aiz tā. Upi pie pakalna neizpētīju, taču varu derēt, ka tur ir vismaz desmit lībiešu tusētāju līķi: kāpšana nebija viegla pat skaidrā un vienam, kur nu vēl simts līgotājiem vienkopus.

Atgriežoties pie mūsu nometnes, pamanījām ne tikai nodzisušo ugunskuru, bet arī mūzikas pieklušanu. Izlēmam, ka to ir vērts nosvinēt ar aizmigšanu. Diemžēl to īsti nepaguvām, jo džezmeņus nomainīja vietējais šlāgeru entuziasts. Pieņemu, ka tas bija karaokes vakars, entuziasts vnk pirmais pienāca pie mikrofona - tad pārējie aizbēga, bet viņš palika. Viņam bija skaļa balss, bet tas arī ir vienīgais labais, ko varu par viņu pateikt - un tas nebūt nav nekas labs. Viņš nomāva visu klasisko dzērājšlāgeru repertuāru seksuāli neapmierināta buļļa balsī. Ap diviem naktī viņam beidzās dziesmas, tāpēc tikām aplaimoti ar episku "Tūūūūūdaliņ - taaaaaagadiņ" džemu un muthatruckin' "Kas dārzā". Srsly, to pašu: "kas dārzā, kas dārzā, bitīt' rožu dārziņā". Turklāt TRĪS piedrāztas reizes, ar aizvien pieaugošu entuziasmu un dzejnieka talantu demonstrējumiem ("bitīte" tika aizstāta ar cilvēku vārdiem).

Vienvārdsakot, smiešanās bija līdz vēdergraizēm. Nākamajā rītā gan mazak, jo es uzcēlos kādu stundu pirms sava biedra, un pļavas izpēte apnika diezgan ātri, bet aukstums īsti neļāva nodoties filozofiskām pārdomām vai lasīt līdzpaņemto... ēēē... filozofiju. Beigās tomēr izdevās viņu uzcelt, un varejām atsākt Livingstona cienīgo ekspedīciju. Bet par to - pensionāru busa nostopēšanu, konstanto piedziedājumu Kumbaya, sešdesmit kilometros nobrāztām ķermeņa un ego daļām un pārējiem aizraujošajiem piedzīvojumiem - nākamreiz.