(..)
Tālēs nebeidzamu vizmu
Redzu, laimes skauts:
Tas ir ceļš uz komunismu,
Kas mūs visus sauc.
Pāri viņa gaišiem oļiem
Baidekalne iet
Karstiem, apņēmīgiem soļiem,
Rokas darbā zied.
Viņa zin: no tā, ko dosim
Vairāk dzīvei mēs,
Tauta atzels pilna rosmes
Savās Padomēs.
Puteklis un auzas skara
Aizlido tāpat. -
Tas, ko Baidekalne dara.
Nezudīs nekad.
Desmit darba normu dienā
Baidekalne veic
Un, kad maiņa telpā ienāk,
Smaidot savu beidz.
VEFa vārti rītos salni,
Saule spuldzes šķin,
Lakotāju Baidekalni
Visi, visi zin.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
patiesībā tā Baidekalne ir baisais tēls - gatava līdz asinīm sisties, lai apsteigtu otru VEFa stachanovieti Kantonu.
Čaks, jā, taču bija arī saldākas komunistiskās dzejas. Piemēram, slavenā Andreja Baloža 4rindīte no ~1952. gada:
"Krievs man mīļais gadījās,
Koļa viņu sauc.
Dzimis pašā Maskavā!
Uz traktora viņš brauc."
"Krievs man mīļais gadījās,
Koļa viņu sauc.
Dzimis pašā Maskavā!
Uz traktora viņš brauc."
(Reply to this) (Thread)
|
aš pamostas socioloģijas gars pētīt tālaika klišejas...
(Reply to this) (Parent)