te

06:19 pm: Viena no galvenajām lietām, kas man krita uz nerviem Lāča "Cilvēkos maskās" bija daudzsološu simboliski lasāmu zīmju/ainu sataisīšana un to atstāšana grāvī. Tā, pati pirmā aina rāda Arni izsūcam indi no sakostās meitenes, kas kļūs par viņa nākamo mīlas objektu. It kā labs (kaut mazliet teatrāls) mājiens uz gaidāmo: uzzinot par viņu situācijām un konfliktiem, rodas gaidas, ka nu tik Arnis sūks sabiedrības atstāto indi no jaunās aktrises prāta un sirsniņas. Nekā. Ne simbols, ne tēma tālāk vienkārši netiek apspēlēta. Tur nav jābūt tiešai darbības atskaņai (tas būtu tikpat tizli kā nopietns ledus-medus dzejolī), bet lasītāja galvā iemestais virves gals tā arī tiek pamests. Tādas situācijas ir vēl vairākas, un tikai vienai ainai izmantots arī simboliskais līmenis (kad Arnis atved uz ezera pazudušo Zanzas vīru mājās) - bet arī tad stāsta turpinājumā nav nekādas atsauces uz iepriekš izmantoto simbolu, atņemot lasītājam iespēju veidot un stūrēt iekšējās prognozes par stāsta tālāko attīstību, pēc tam ieraugot, ka viss tomēr attīstās pavisam citādi un gūstot mini-orgasmu.

Viena no mūzikas klausīšanās teorijām stāsta, ka tieši tā smadzenes rīkojas, dzirdot kādu skaņu darbu. Ar komponista/mūzikas doto mājienu palīdzību klausītājs veidojot versijas un ekspektācijas, kas tiek apgāztas vai apstiprinātas, abos gadījumos dodot citādu baudas sajūtu. Nezinu, kā tur ir patiesībā, taču uzplaiksnoši minējumi par turpinājumu man ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa. Sasodīti patīkami, ja autors to ņem vērā un kā kaķi ar lupatu pelīti ved mani dziļāk mežā, lai tur, paša biezūksnī, apstātos un liktu palūkoties apkārt. Šeit ir sajūta, ka lupatu pelītes vienkārši pamestas abpus takai, līdz uz tām nemaz negribas vairs skatīties. Jeb pavisam vienkārši: šķiet, ka autors ir mudaks un/vai idiots, kurš raksta uz dullo, un nemaz nemēģina urbties dziļāk.