te

peacemaker @ 11:44 pm: Peacemaker - Datori 1:0
Tradicionālā pusaudžu neveiklība mani pārņēma ar neiedomājamu spēku. Sākot no kāda 13-14 gadu vecuma nebija ne dienas, kad es neieskrietu kādā plauktā, krēslā vai skapī. Atlika vien priecāties, ka šajā vecumā zilumi un nobrāzumi sadzīst pārsteidzoši ātri (atšķirībā no milzīgiem puni, kas radušies, lēciena brīdī no kāpņu pēdējiem pakāpieniem pilnā ātrumā ar galvu ietriecoties otrā stāva grīdas balstā). Tomēr pēdējos gados biju vairāk vai mazāk no tās atbrīvojies. Ok, bija atsevišķas epizodes - kā, piemēram, ieskriešana pārāk labi nomazgātā stikla sienā, KURU NEVARĒJA PAMANĪT. Taču principā viss bija ok.

Līdz pagājušā mēneša sākumam.

Nezinu, kas ar mani notika. Pieļauju, ka čigānu lāsts. (Sasodītie čigāni! Un žīdi! Un nigeri! Un geji!) Taču pēdējā pusotra mēneša laikā esmu ieskrējis vairāk durvju stenderēs un galdos kā visā iepriekšējā vēlēt-spējīgajā dzīvē. Jo sevišķi cieta darba dators. Tas ir ievietots tādos kā divos āķos, kas datora augšdaļu novieto tieši mana ceļa augstumā. Un man reizēm uznāk nervozas kājas raustīšanas lēkme. Jā. Neiedziļinoties sīkumos, tas tika nogāzts reizes piecas-sešas. Un šodien beidzot atsacījās darboties.

Viss teksta blāķis bija tikai tādēļ, lai pateiktu tev, GM, ka tajā glabājās arī iesāktās minirecenzijas par Indago spēlēm, kuras es netaisos drukāt no jauna. 10 spēles * pa 1000 zīmēm katrai = fuck you.