te
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 140 into the past
November 22nd, 2011
November 21st, 2011
:
paņēmu biļetes uz Latviju 23.-1. datumos. Rīgā gan droši vien būšu divas dienas max.
: Ernests Hemingvejs - Men Without Women
Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē.
Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē.
Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
November 16th, 2011
:
Tagad folk/kantrī/rokkoncerts (Low Anthem! William Elliott Whitmore! Viens no Felisu brāļiem!) galvas izvēdināšanai, tad raksts IR par iešanu uz tualeti aiz Lemberga (starp citām lietām tai sēdē). Vajadzētu būt jautram vakaram.
November 13th, 2011
:
Jaunajā darbā ar jauno priekšnieces aizvietotāju kļūstu daudz eksplozīvāks un neiecietīgāks kā iepriekš. Sāku saprast draudzenes nereto sūdzību, ka visi visur ir lohi, pat ja intelektuāli varu viskautkā sevi apskaidrot par Patiesību. Tas vienalga neatvieglo cīņu par vajadzīgo darba darīšanu, nevis 2/3 dienas veltīšanu kaut kam, kas dod 5% ieņēmumu. Ja viss būtu normāli, manai klātbūtnei tos nevajadzētu palielināt par 20-30%, kā notiek šobrīd. Nevaru sagaidīt īstās priekšnieces atgriešanos no slimnīcas.
November 9th, 2011
:
Dienas bilance: divi godam aizvadīti ciemiņi, viens pabeigts tulkojuma melnraksts, divi "saviļņoti" Dilana fani. Tādas brīvdienas man patīk - pat ja atpūta nesanāk.
October 30th, 2011
:
"Zatlers: Vai zināt kaut vienu gadījumu, kad esmu mainījis viedokli?"
Par viņu nezinu, bet par sevi zinu daudzus tādus gadījumus. Ja Dievs dos, viedokļus mainīšu vēl daudzkārt. Tāpēc jau tie ir galu galā.
Par viņu nezinu, bet par sevi zinu daudzus tādus gadījumus. Ja Dievs dos, viedokļus mainīšu vēl daudzkārt. Tāpēc jau tie ir galu galā.
:
Darbā sāk parādīties nopietnāki noziedznieki - piemēram, džeks, kurš izsēdējis sodu ielaušanos/laupīšanu un nez kāpēc dabūjis papildus 250 stundas sabiedriski derīgos darbos. Viņš tik ļoti oda pēc zāles, ka uzreiz sadraudzējāmies. Dabūju stāstu par čomu cietumā, kuram viņš dod paziņu numurus, lai izklaidētu nabagu, kurš dabūjis telefonu un tagad grib zvanīt dajebkuram, lai vismaz kaut kā īsinātu laiku.
Daudz grūtāk par noziedzniekiem ir sastrādāties ar alkoholiķiem, kas lielākoties ir tie dzēruma braucēji. srsly, ja kāds no jums iet/ir gājis uz kolektīvi darāmu darbu reibumā - kāsī jūs par kolēģu dzīves bezjēdzīgu sarežģīšanu.
Daudz grūtāk par noziedzniekiem ir sastrādāties ar alkoholiķiem, kas lielākoties ir tie dzēruma braucēji. srsly, ja kāds no jums iet/ir gājis uz kolektīvi darāmu darbu reibumā - kāsī jūs par kolēģu dzīves bezjēdzīgu sarežģīšanu.
October 26th, 2011
:
Ja keramies pie stereotipizacijas, tad sadi ir mana lidzsinejie iespaidi par kulturam (no kolegiem, padotajiem, draugiem):
Vislabaka sastradasanas bijusi ar musulmaniem: gan arabu, gan afrikanu, gan pakistanu (turklat lielakoties tie bijusi likumparkapeji);
Ar indiesiem var but visadi, bet parasti gaidama lielaka nemsanas;
Karibu salu dzeki ir loti forsi, kamer viniem nav jastrada;
Dienvideiropiesi ari ir labaki ka draugi, ne kolegi;
Rietumeiropiesiem var nakties krietni sisties cauri pastaisnumam un pilnajam vederam;
Austrumeiropiesi varetu but labakie stradnieki, bet tuvakas attiecibas veidot var but bezcerigi;
Talas Azijas cilveki ir fakin savada manam smadzenem, bet citadi ar viniem parasti viegli & forsi
Ameriku, Australijas un 'dzilas' Afrikas cilveki ir iepaziti parak maz pat visparinajumiem.
Vislabaka sastradasanas bijusi ar musulmaniem: gan arabu, gan afrikanu, gan pakistanu (turklat lielakoties tie bijusi likumparkapeji);
Ar indiesiem var but visadi, bet parasti gaidama lielaka nemsanas;
Karibu salu dzeki ir loti forsi, kamer viniem nav jastrada;
Dienvideiropiesi ari ir labaki ka draugi, ne kolegi;
Rietumeiropiesiem var nakties krietni sisties cauri pastaisnumam un pilnajam vederam;
Austrumeiropiesi varetu but labakie stradnieki, bet tuvakas attiecibas veidot var but bezcerigi;
Talas Azijas cilveki ir fakin savada manam smadzenem, bet citadi ar viniem parasti viegli & forsi
Ameriku, Australijas un 'dzilas' Afrikas cilveki ir iepaziti parak maz pat visparinajumiem.
October 25th, 2011
:
Laikam jau ironiski, ka dzeršana ar dzejniekiem un ziņa par stāsta publicēšanu antoloģijā iekrīt laikā, kad esmu tālāk no rakstīšanas kā, šķiet, jebkad pēdējos piecos gados. Arī no psihedēlijas. Nezinu, vai saistīti.
: Žuno Diazs - The Brief Wondrous Life of Oscar Wao
Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā - pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem - priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit.
Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses... Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. "Nu, tīri normāli" slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski - atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika.
Tags: divās rindkopās, fic, zamerika
Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā - pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem - priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit.
Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses... Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. "Nu, tīri normāli" slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski - atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika.
Tags: divās rindkopās, fic, zamerika
October 24th, 2011
: par D.
D. ir vienīgais paziņa, kurš izdarījis pašnāvību. Viņš arī lietoja vairāk psihotropo vielu kā jebkurš cits, īsta entuziasta garā eksperimentējot ar jaunatradumiem un to kombinācijam. Abas lietas varētu būt saistītas.
Pēdējoreiz viņu satiku kādu nedēļu pirms. Pasēdējām, uzsmēķējām, aizpļāpājāmies. Viņš bija jūtami raustīgs un viegli caurdimensionāls, taču pie tā jau biju pieradis. Neoficiāla universitātes pamešana nebija nākusi par labu. Piedāvājumus palīdzēt (savulaik biju pabaudījis līdzīgu nekurieni) viņš noraidīja. Negribot iemidzināties, mēģināšot pats.
Nomainot tēmu, viņš pastāstīja, ka gaiteņa spogulī redz nākotni. Mēs sēdējām virtuvē, pie galda pagriežoties varēju to saskatīt. Neko īpašu neredzēju, un tā arī pateicu - varbūt mazliet aizbildnieciskāk kā būtu gribējis. Viņš nosmīkņāja un sāka runāt par manu jauno darbu. Teica, ka būšot labi.
Pēc nedēļas viņš tāpat sēdēja virtuvē un smaidīdams skatījās spogulī. Bija pakopies, kļuvis tīrāks un svaigāks, tomēr acis lejā vilka nogurums. Arī piecēlās viņš smagi, taču šļūca pie virtuves loga, nevis gultas. To atvēris, viņš izlēca ārā.
Es zinu. Redzēju. Biju spogulī.
Tags: paziņas & iedomas
D. ir vienīgais paziņa, kurš izdarījis pašnāvību. Viņš arī lietoja vairāk psihotropo vielu kā jebkurš cits, īsta entuziasta garā eksperimentējot ar jaunatradumiem un to kombinācijam. Abas lietas varētu būt saistītas.
Pēdējoreiz viņu satiku kādu nedēļu pirms. Pasēdējām, uzsmēķējām, aizpļāpājāmies. Viņš bija jūtami raustīgs un viegli caurdimensionāls, taču pie tā jau biju pieradis. Neoficiāla universitātes pamešana nebija nākusi par labu. Piedāvājumus palīdzēt (savulaik biju pabaudījis līdzīgu nekurieni) viņš noraidīja. Negribot iemidzināties, mēģināšot pats.
Nomainot tēmu, viņš pastāstīja, ka gaiteņa spogulī redz nākotni. Mēs sēdējām virtuvē, pie galda pagriežoties varēju to saskatīt. Neko īpašu neredzēju, un tā arī pateicu - varbūt mazliet aizbildnieciskāk kā būtu gribējis. Viņš nosmīkņāja un sāka runāt par manu jauno darbu. Teica, ka būšot labi.
Pēc nedēļas viņš tāpat sēdēja virtuvē un smaidīdams skatījās spogulī. Bija pakopies, kļuvis tīrāks un svaigāks, tomēr acis lejā vilka nogurums. Arī piecēlās viņš smagi, taču šļūca pie virtuves loga, nevis gultas. To atvēris, viņš izlēca ārā.
Es zinu. Redzēju. Biju spogulī.
Tags: paziņas & iedomas
October 19th, 2011
:
Mostos ar Spacemen 3, cela uz darbu klausos Stiviju Vonderu, bet atpakalcela - izbijusu panku kantri.
October 17th, 2011
:
toties no darba tiku pie ps2 un sīka televizora. beidzot esmu advancējies līdz 2004. gadam.
:
priekšniece no slimnīcas pie ārstiem un atpakaļ, es tikmer esmu kļuvis par faktisko vadītāju, un man nav laika/vēlmes/spēka ne lasīt, ne arī rakstīt. Sešos rītā celties pagaidām stāv pāri manām iespējām, bet pēc atgriešanās vakarā galva pati atslēdzas.
October 11th, 2011
:
"No Nacionālās apvienības jaunajā valdībā (..) kultūras ministra amatu [ieņemtu] Inese Laizāne."
lol, VL! atbildēs par sabiedrības integrāciju. sounds like a plan for success!
(palasot viņas atbildes gudrasgalvas.lv uzreiz acīs gan iemetās klibā gramatika un vispārējais kultūras superstarojums)
lol, VL! atbildēs par sabiedrības integrāciju. sounds like a plan for success!
(palasot viņas atbildes gudrasgalvas.lv uzreiz acīs gan iemetās klibā gramatika un vispārējais kultūras superstarojums)
October 10th, 2011
:
Palielinu darba apjomus. Ceļos 6.30, lai no rīta vismaz 30-40 minūtes parakstītu, tad darbs un mājas darbi, šodien arī divas stundas pie rediģējuma, tagad viss. Romāna melnraksts par 2/3 galā, bet rīt pie tā diez vai piesēdīšos, "dienišķo normu" (tb, "kaut ko") ierakstot kādā miniatūrā. Moš būs tās jāapkopo sējumā "101 pīsmeikerīgs pastāsts".
Šodien darbā bija četri indieši: Kultars, Madri, Jusefs un Deivs. Trīs dzimuši Anglijā, viena nerunā nevienā indiešu mēlē, divi pat indiešiem neizskatās pēc indiešiem (ok, pēc pakistāņiem). Mājupceļā domāju par dzīves jēgām, tagad nevaru pat vārdus teikumā īsti apvienot. Varbūt tāpēc, ka pīpojis neesmu jau kādu mēnesi.
Un jaunā koalīcija ir visādi loģiska, bet man vienalga nepatīk.
Šodien darbā bija četri indieši: Kultars, Madri, Jusefs un Deivs. Trīs dzimuši Anglijā, viena nerunā nevienā indiešu mēlē, divi pat indiešiem neizskatās pēc indiešiem (ok, pēc pakistāņiem). Mājupceļā domāju par dzīves jēgām, tagad nevaru pat vārdus teikumā īsti apvienot. Varbūt tāpēc, ka pīpojis neesmu jau kādu mēnesi.
Un jaunā koalīcija ir visādi loģiska, bet man vienalga nepatīk.
October 9th, 2011
: kāpēc es pārtraucu lasīt Grīna "Nameja gredzenu"
"- Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavojis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, pirms bēģšanas vēl (..) nogriezdams junkuram Joahimam galvu (..).
(...)
- Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaininieks, - hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām.
(...)
- Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šausmīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.
"- Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavojis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, pirms bēģšanas vēl (..) nogriezdams junkuram Joahimam galvu (..).
(...)
- Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaininieks, - hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām.
(...)
- Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šausmīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.
October 6th, 2011
: par C.
Netālu no mana dzimtās vietas bija kāds pārsimts cilvēku miests C. Bērnībā, deviņdesmitajos, tā šķita kā pavisam cita, pārpārēm eksotiska pasaule. Cilvēki audzēja nūtrijas, tītarus, rapšus un citas lietas ar tikpat savādiem nosaukumiem, par kuru izskatu man nebija ne mazākās nojausmas. Runāja, ka daži sagrābušies kredītus, lai apmaksātu savu ņemšanos un tikpat strauji arī nogājuši dibenā. Citi - lielākā daļa - darbojās uzmanīgi, bailīgi, labākajā gadījumā nopērkot kādu pārīti fazānu un apsējot daždesmit kvadrātmetru pleķīti ar magonēm. Konkrētie dzīvnieki un augi mainījās bieži, jo ik pa laikam paklīda baumas, ka īstā nauda, redz, ir tur. Katru reizi tur aizstaigājot, lauki un pagalmi šķita mainījušies. Bagātības ienākšanu nevienā sētā gan neredzēju.
Mums tas lielākoties apmeta līkumu. Mēs dzīvojām katupeļu pasaulē, kartupeļus audzējām, pārdevām un pārstrādājām kartupeļu cietē un citos kartupeļu izstrādājumos. Ražas novākšanas laikā skola vienmēr bija pustukša. Ar vistām, cūkām un parastajiem lauku zaļumiem pret badu bijām nodrošinājušies, un C. bija tik tālu, ka līdz mums viņu idejas atnāca drīzāk komiski pustrakas nekā tālredzīgas vai oriģinālas.
Tagad, protams, ir 21. gadsimts, un tas viss ir mēmā vēsture. Kad tagad ierodos taipusē, vairs nevaru atšķirt C. no pārējās apkārtnes. Nav dzirdami ne tītari, ne paipalas, tikai tā pati rezignētā sūkstīšanās, kas visur.
Varbūt esmu par tālu, lai sadzirdētu klusās zvēru balsis (nūtrijas nekad nav izcēlušās ar vokālo talantu), bet varbūt C. vienmēr ir bijusi tikai manos sapņos, no baumu druskām uzbūvēta greizo spoguļu pasaule. Vairs jau neuzzināšu.
Tags: paziņas & iedomas
Netālu no mana dzimtās vietas bija kāds pārsimts cilvēku miests C. Bērnībā, deviņdesmitajos, tā šķita kā pavisam cita, pārpārēm eksotiska pasaule. Cilvēki audzēja nūtrijas, tītarus, rapšus un citas lietas ar tikpat savādiem nosaukumiem, par kuru izskatu man nebija ne mazākās nojausmas. Runāja, ka daži sagrābušies kredītus, lai apmaksātu savu ņemšanos un tikpat strauji arī nogājuši dibenā. Citi - lielākā daļa - darbojās uzmanīgi, bailīgi, labākajā gadījumā nopērkot kādu pārīti fazānu un apsējot daždesmit kvadrātmetru pleķīti ar magonēm. Konkrētie dzīvnieki un augi mainījās bieži, jo ik pa laikam paklīda baumas, ka īstā nauda, redz, ir tur. Katru reizi tur aizstaigājot, lauki un pagalmi šķita mainījušies. Bagātības ienākšanu nevienā sētā gan neredzēju.
Mums tas lielākoties apmeta līkumu. Mēs dzīvojām katupeļu pasaulē, kartupeļus audzējām, pārdevām un pārstrādājām kartupeļu cietē un citos kartupeļu izstrādājumos. Ražas novākšanas laikā skola vienmēr bija pustukša. Ar vistām, cūkām un parastajiem lauku zaļumiem pret badu bijām nodrošinājušies, un C. bija tik tālu, ka līdz mums viņu idejas atnāca drīzāk komiski pustrakas nekā tālredzīgas vai oriģinālas.
Tagad, protams, ir 21. gadsimts, un tas viss ir mēmā vēsture. Kad tagad ierodos taipusē, vairs nevaru atšķirt C. no pārējās apkārtnes. Nav dzirdami ne tītari, ne paipalas, tikai tā pati rezignētā sūkstīšanās, kas visur.
Varbūt esmu par tālu, lai sadzirdētu klusās zvēru balsis (nūtrijas nekad nav izcēlušās ar vokālo talantu), bet varbūt C. vienmēr ir bijusi tikai manos sapņos, no baumu druskām uzbūvēta greizo spoguļu pasaule. Vairs jau neuzzināšu.
Tags: paziņas & iedomas
: Čaks Klostermans - IV
Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.
Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.
Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic