|
|
You are viewing 20 entries, 180 into the past September 6th, 201105:12 pm: Filips Rots - Portnoy's Complaint
 Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem. Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt "depresīvām grāmatām - nē!" trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai. Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
August 31st, 201110:52 pm:
Šonedēļ sāku piestrādāt par jauna SHARP telefona OS krievu valodas testētāju ar iespēju pāriet longtermā, bet pašam par palielu pārsteigumu sapratu, ka softu testēšana man ir pārāk liels gīkauts, un pieņēmu piedāvājumu pusgadu strādāt par Londonas imigrantu rajona labdarības veikaliņa vadītājas palīgu. Šaurā, humpalu pārpildītā telpā starp pensionāriem un sešpadsmitgadniekiem jutos iederīgāk nekā plašā tehnoloģiju uzņēmumā ar vadmotīviem un roku mazgāšanas instrukcijām japāņu/angļu valodās. Alga turklāt līdzīga, papildnosacījumi veikalā labāki, darbs garantēts un veikalnieka pieredze var noderēt vairāk. Un izaicinājums krutāks.
August 22nd, 201110:19 pm:
Ā, par UK mūzikas scēnu: pagājušonedēļ biju aizgājis uz vienu pabu, kur solīja pirms desmit gadiem Oasis uzslavētu grupu (es oasis esmu dzirdējis divas dziesmas). Bārmenim tā bija pirmā darbdiena, biļešu tirgotājs bija ļoti lapočka, klausītāju - sākumā ap desmit, tad visi četrdesmit. Pirms viņiem bija divi iesildītāji: serbu grupa vienas meitenes sastāvā, jo pārējie esot "nobijušies". Tad nu viņa kāpa uz skatuves un nomočīja piecas rokdziesmas uz diviem akordiem ar bailīgu dziedājumu. Pabeigusi, viņa papļāpāja ar resnu gīkiskuma iemiesojumu, tad vēl pāris citiem puišiem un pēc pusstundas devās tālāk desmit džeku pavadībā. Ne viņa, ne nākamie - normāla meat & potatoes grupa, no kuras dziesmām neko neatceros - nepalika uz hedlaineriem, kas bija neslikts lēmums. Vēlāk tualetē vienam citam sacīju, ka nekur viņi netiks. "Viņi jau ir tikuši," viņš atbildēja. "Un kopš tā laika tikai lejā," es teicu, nopriecājies par savu atjautību, jo džeks pasmaidīja un piekrita. Pēc vēl vienas dziesmas es aizgāju. Labākais tās grupas koncertā bija solista sarkanā šalle, kuru viņš bija valšķīgi apmetis ap kaklu, un berete, kur viņš nepārtraukti cilāja, starp dziesmām smīkņādams pieminot Oasis. Viņš mēģināja dziedāt Kokeriskā rūcienā, un jāatzīst, ka tas sanāca ne sliktāk kā Reinikam. Vismaz resnais basists vienā dziesmā varēja uzšredot, kamēr metru no skatuves klausītāji dzina biljardu.
08:44 pm:
Kā var apliecināt mani agrākie čatlogi, masturbēšana ārpus privātās sfērās ir automātiski smieklīga lieta, tomēr iekš Portnoy's Complaint tās ir tik daudz, ka smiekli kļūst sāpīgi.
04:24 pm: abstrakcija
Skatoties retrospektīvi, viena no spēcīgākajām mākslas ietekmēm pēdējos gados man ir bijušas Kandinska gleznas. Tajās bija ideāls "nekā" un "kaut kā" sajaukums - stāvot pie tāda liela audekla, smadzenes izmisīgi metas pēc zemapziņas palīdzības, lai sameikotu sensu no priekšā esošās ainas. Tad apziņa paliek tukša, un tu - pliks, pēkšņi sajuzdams pasaules smagumu, par kuru visu laiku centies nedomāt un nejust. Par to atcerējos pēc komentāriem par jauno stāstu abstraktumu - gan satori, gan privāti iedotajos. Man patīk abstrahētība, un, manuprāt, arī tekstos tajā ir liels spēks. Taču tā virve starp "kaut ko" un "neko" ir grūti noejama, neiekrītot vienkāršā stāstā bez svarīga konteksta (vienā pusē) vai skicē bez tramplīna prāta & emociju lēcieniem (otrā).
August 21st, 201108:58 pm: Entonijs Storrs - Feet of Clay: A Study of Gurus
 Skaidrs, ka no guru labāk piesargāties. Viņš, protams, var izrādīties gudrs un sirdsskaidrs (kaut mazliet apmāts) cilvēks, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi, taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora - psihiatra Storra - darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti šķiet loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk. Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: "Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes." Tags: divās rindkopās, nonfic
August 19th, 201112:01 am:
Tā kā šodien neesmu neko jēdzīgu izdarījis pa dienu, tad arī vakarā jēdzīgi neatpūšos. Poh, ka vakar bija darbīga 20-stundu diena - izņemot vienu rīta stundu tas nebija saistīts ne ar ko pašam svarīgu. Un tad atpūta nav pelnīta, kaut spēku arī nebija, tāpēc šodien no sevis izspiedu tikai trīs stundas. Turklāt esmu viens. Tātad cibas vakars. Bet tā kļuvusi pārāk plaša, un friends-only koncepcija man nepatīk, tāpēc cibas vakara nav. Tikai tad, ja kaut kas šķiet vairāk kā dažiem tuvākajiem draugiem rādāms/sakāms. Bet tam vajag enerģiju, kuru parasti izlieku lielākos projektos. Žēl, jo agrāk bija foršas sarunas un arī disciplinējošs faktors. Tomēr tagad man labāk ir dažie tuvie draugi (ar kuriem gan lielākoties sanāk tikties/runāt nejēdzīgi reti) un vienkārša pašdisciplīna - kad nu tā darbojas - atjaukta ar nepamatotu pašvērtējumu. Tā cilvēkus pārvērš attiecības un pieaugšana, cik nu es varu spriest par abiem. Ne daudz, ne publiski. Vārdi vienalga neiet iekšās; kā lodes filmu varonim. Bet tagad šeit ir auksti, un man aizvien biežāk pietrūkst spēka.
August 18th, 201110:50 pm: man patīk grūvīgas dziesmas ar foršu piedziedājumu un vēlu, vienatnīgu vakaru hipsterīgums
Pasludinu miksteipu nedēļu! Sākumam - labākais pēdējā laikā dzirdētais stuffs ārpus ipoda. ( trekliste čomakiem )
August 16th, 201112:28 am:
August 13th, 201112:42 am: T. K. Boils - Drop City
 Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums - vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo - kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja. Tās bija T.K. Boila "Drop City" 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi - lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā tā saspēle man kaut kā šķiet nelāgās proporcijās. Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
August 10th, 201108:05 am:
12:27 am:
Īss video ar šodien Londonā, Klephemā, redzēto. Projām no dažiem nemieru centriem vispār viss kluss un mierīgs.
August 7th, 201110:37 pm:
Pasludinu mixteipu nedēļu! Spied šite! Sākumam - piecpadsmit krutākās dziesmas no mana pleijera! Kantrī, blūzs, folks un maindfaks! ( trekliste )
05:57 pm: 20 Under 40: Stories from The New Yorker
 Grāmatveikalā dabūjām čupu ar pēdējo pāris gadu "New Yorker" žurnāliem, to vidū arī gandrīz visi ar daudz apspriestā "20 Under 40" topa autoru stāstiem. Trūka tikai Rīgā dzimušā Dāvida Bezmozga stāsta, tāpēc tā vietā izlasīju citu žurnāla saitā atrodamo darbu "Krievu Rivjēra". Domāju, ka starpība nebija liela, jo arī šis stāsts bija krājumam visnotaļ tipisks tēla portretējums ar jēgu piesātinātā dzīves epizodē, kurai pa vidu ielikta divreiz garāka kontekstualizējoša tēlu biogrāfija. Tomēr "Krievu Rivjēra" man patika labāk par vairumu krājuma stāstu: tēli bija interesantāki par ierastajiem augšējās vidusšķiras neirotiķiem, jēga bija ieziesta biezākā slānī un rūpīgākām rokām, un stāsts arī neradīja pasūtījuma gabala iespaidu. Tas arī lasīšanas gaitā bija mans galvenais iebildums. Daži "stāsti" izrādījās mazliet pieslīpēti romānu fragmenti, kas tikai retu reizi (piem., Nikolas Krausas gadījumā) labi darbojās arī īsā formā, bet citi - pavirši, gandrīz automātiski mūsdienīgajā struktūrā izveidoti darbi. Tiesa, tāpēc, iespējams, žurnālā ietika arī vairāki konceptuāli veidojumi. No tiem man gan iepatikās tikai Safrana Foera dzīvesstāsts rindkopā (tiesa, vienā citā žurnāla numurā izlasīju fantastisku Roberta Kūvera stāstu ar līdzīgu pamatfišku, kas pieslāpēja sajūsmu par Foeru). Tomēr vidējais līmenis bija visnotaļ augsts ar dažiem ļoti labiem pacēlumiem (Dino Mengestu Etiopijas imigranta likteņstāsts, Krisa Adriana šķietami vieglais, gandrīz humorīgais O'Konoras "Kropļi ienāks pirmie" pārcēlums kristīgo mūziķu kopienā, arī Jijunas Li un Teas Obrehtas stāsti... kaut Obrehtai es viennozīmīgi preferēju šo Guardianā lasāmo gabalu), bet medīt grāmatu/žurnālus fiziskā formātā gluži neiesaku. Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
August 6th, 201110:56 am:
Ja kāds te grib ierakstīt kantrī rāgu, piedāvāju tekstam savu jauno poēmu! vaimanuvaimanuvaimanuvai vaitavuvaitavuvaitavuvai Vispirms kāpjoši, tad krītoši. Skan pa mēmo!
August 5th, 201111:51 pm: trūblogings
Es klusēju, kad domāju, un runāju, kad galva ir tukša. Bērnībā es domāju par zosīm un pasaules likteni, vēlāk pievērsos sev, tagad apvāršņi mazliet papletušies. Man vairs nepatīk runāt par sevi. Es neesmu interesants. Man patīk pretrunas. Joprojām spiežu sevi domāt pretēji sev, lai paspertu kādu soli tālāk. Grūti par sevi bez ironijas. Es gribētu iemācīties domāt visādi un rakstīt par visu. Droši vien nomiršu, pirms sanāks. Agrāk es daudz domāju par nāvi. Es baidījos no ugunsgrēka, kara, zibens un visa, ko nevarēju ietekmēt. To es liku mierā, uztraucos tikai par neietekmējamo. Man patika gulēt gultā un iztēloties pazušanu. Reiz tripā es pazudu pa īstam, tikai tad bija gaisma, ne tumsa no bērnības sapņiem. Es joprojām neesmu aptvēris, ka miršu. Ja nodzīvošu līdz vecumam, būšu gatavojies, bet ne sagatavojies. ( ... tālāk ... )
August 2nd, 201110:20 pm: darbi
Jā, mans pirmais regulārais, apmaksātais darbs bija sešpadsmitajā vasarā, pārtikas produktu pielietošanas laboratorijā starp mikroskopiem, maisītājiem un tūkstoš modificētās cietes maisiņiem. Skaitījos laboranta palīgs. Teorētiski mans galvenais uzdevums bija palīdzēšana tehnologam (mammai) ar mehāniskajiem un laikietilpīgajiem blakusuzdevumiem, tipa, sastāvdaļu aprēķināšanu un sagatavošanu, specifikāciju tulkošanu un citām tādām lietām. Patiesība pēc pirmās nedēļas man vienmēr alttaba attālumā bija tovasar atklātais Eastside Hockey Manager (kuru dators pat nevilka) un pliku meiteņu bildes. Uzdotos darbus paveicu ātri, bet jaunus meklēt tikai nesen esmu sācis. Tāpēc mans otrs regulārais darbs pēc pāris gadiem bija humorista postenis reinkarnētajā "Dadzī". Tagad es ceļos pusdeviņos, apmazgāju seju un divas stundas rakstu. Nočekoju meilus, redditu, apdeitoju bukmeikeru tabeli peļņas gūšanai ar STATISTIKAS palīdzību, un līdz sešiem meklēju darba piedāvājumus un rakstu motivācijas vēstules, pa vidam kādu stundu uzspēlējot, palasot un pameklējot jaunu mūziku. Oficiāli skaitos topoša e-žurnāla redaktors, kas šobrīd izpaužas meilu pārsūtīšanā no webdeviem uz sisadminiem un atpakaļ. Un labi, ka tā, jo aktīvākajos brīžos arī tam bija jāvelta pāris stundas dienā, ko šobrīd īsti nevarētu atļauties. Prioritāte ir darba atrašana. Latvijā pāris neprasot tika piedāvāti, bet pagaidām pamēģināšu šepat Anglijā. Pieaugšana, beibē.
July 20th, 201112:38 pm: hipstertops
Tā kā nupatās jau visi piekrīt, ka pašreizējā Latvijas himna ir morālistiski un emocionālsosiski novecojusi, te ir mani piedāvājumi jaunajai. - "Melnā pantera" popularizētu amatprasmes un demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, vienlaikus atjaunojot senču godāšanas kultūru. Alternatīva: "Uz mežu, uz mežu, uz mežu malku zāģēt"
- Lai pastiprinātu "Dievs svētī Latviju" diemžēl tikai zemtekstā jaušamo ksenof, tfu, patriotismu, himnu varētu būt vērts nomainīt uz "Mēs sitīsim tos utainos". Armija uzplauks un arī ārvalstis droši vien novērtēs mūsu drosmi un cēlo stāju. Alternatīva: "Abrene ir mūsu!!!"
- Tautas morāles uzlabošanai un dzīves atvieglošanai derētu "Meitene zeltene", kas patīk visiem, turklāt ir viegli izbaurojama pat maksimālā reibumā. Papildbonuss: geji un heteroseksuālas meitenes sapratīs, kas te ir galvenais. Alternatīva: "Es neesmu Džeina Fonda"
- No biznesa viedokļa labākais variants būtu katru gadu mainīt himnu uz Eirovīzijas atlases uzvarētājdziesmu. Konkursu varētu organizēt sešās kārtās, mediji & reklāmisti plauktu kā jaunas rozītes, un konkursam pievērstos kruti komponisti, palielinot uzvaras iespējas finālā. Papildus palielinātos jauniešu sabiedriskā aktivitāte, un būtu iespēja pavērot ārzemnieku pārsteigumu, dzirdot Aišas hitu oficiālās ceremonijās. Alternatīva: mana &
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) chemist_dk ierakstītā dziesma, kuru vienreiz nospēlēja SWH. - Tūrisma uzlabošanai labākā dziesma tomēr būtu "Varam sintezēt visu bez riska". Himnai vēlamā retro pieskaņa, simpātisks mesidžs un smuki izpildītāji. Manuprāt, ideāli. B-side: Duets Sandra - "Vēnā neduriet"
11:55 am: Izslēdzošās metaforas
Šobrīd lasītajā hipijgrāmatā viena nodaļa pāraug tīrā Lord of the Flies paralēlē ar visu apmušoto dzīvniekgalvu. Mājiens šķiet skaidrs: tai viņu nometnē jaušamā šķelšanās ir Nopietna Lieta un viss nupatās izvērtīsies sūdīgi. Ja nebūtu lasījis Goldingu - un ļoti daudzas grāmatas es arī neesmu lasījis - tas būtu pagājis garām. Nekas nopietns, jo alūzija šeit tikai dod plusu tās zinātājam, taču būtībā tā šķiet tik tāda šikošana. Nav jau tā, ka grāmata gribētu kaut ko nopietnu ar to pasacīt, vai mājienu nebūtu iespējams veikt bez neredzamas latiņas nolikšanas lasītāja priekšā. Tomēr šis nav tas sliktākais variants. Zinātāju pašapziņa tiek maigi noglaudīta, nezinātāji neko būtisku nezaudē. Daudz lielāki iebildumi man ir pret dažviet (diemžēl arī manos agrākajos darbos) manāmajām izslēdzošajām metaforām, kuras barjeru noliek tik tuvu teksta izpratnes/sajūtas sākumam, ka puse lasītāju apjukumā uzreiz var iet mājās. Ignorējot Džoisonkuli un citus tādus, spilgtākais vēsturiskais piemērs laikam ir skandināvu kenningi. T.i., īslandiešu tradicionālajā dzejā vārda "debesis" vietā tiktu lietots "Imira galvaskauss", bet "vilku" aizstātu "Gunna zirgs". Tādas kā birokratizētas metaforas, kuras smadzenēs gan pilda pāris savus pamatuzdevumus (1) liek lasītājam pašam izdomāt paslēpto vārdu un aizķeksē to sinapsēs ar aizstājēju, līdz ar to palielinot frāzes ietekmi un panākot tās dziļāku iespiešanos pakausī; (2) veido lasītāju noskaņu un attieksmi, spēlējot uz aizstājēja atšķirīgajām asociācijām galvā), taču prasa noteiktā veidā sagatavotu lasītāju, kas senīslandiešiem varbūt nebija problēma, bet mūsdienu autoriem gan lielākoties būtu idiotiski. Tāpēc memētiskā, bļ, evolūcija, kenningus ir izspiedusi, un ceru, ka arī izslēdzošās metaforas latviešu prozā ies līdzīgu ceļu, paliekot tikai specifiskos darbos, kur no tām ir jēga arī ārpus snobiskas lasītāju atlases.
July 18th, 201103:28 pm:
kas ir labākā grāmata, ko pēdējā laikā esi lasījis(-usi)?
|