te
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 200 into the past
July 14th, 2011
July 13th, 2011
: Dž. K. Tūls - Confederacy of Dunces
Gandrīz izcila komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas.
Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas... Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu... Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
Gandrīz izcila komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas.
Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas... Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu... Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
July 11th, 2011
: T. S. Eliots - Four Quartets
Prāta mūzika no paša sākuma ("Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.") viscaur dzejolim ("The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment") līdz pat beigām ("We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time."). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.
Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ( ļaut runāt dzejolim pašam. )
Tags: divās rindkopās, dzeja
Prāta mūzika no paša sākuma ("Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.") viscaur dzejolim ("The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment") līdz pat beigām ("We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time."). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.
Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ( ļaut runāt dzejolim pašam. )
Tags: divās rindkopās, dzeja
July 6th, 2011
: par bērniem
Pēdējā laikā man mazi bērni visu laiku atgādina stereotipiskos psihušku pacicentus. Runā paši ar sevi un dubļiem, uzskata sevi pamīšus par napoleonu un naftas tankeri, pārgrieztām acīm sprauslā sev zem deguna... Ikreiz ieraugot kādu ratiņos nomodā guļošu bēbi, domās palielinu viņu līdz pusmūža vīrietim vai sievietei, saglabājot tikai uzvedību, un ap dūšu tā mazliet savādi paliek. Un mazliet tā kā skauž.
Tas viss, protams, tikai līdz brīdim, kad bērns nokļūst manā tuvumā. Tad ir pilna apjoma uķiuķi un grūti apvaldāma tieksme iepatikties, un visas pārējās domas kaut kur pagaist.
Pēdējā laikā man mazi bērni visu laiku atgādina stereotipiskos psihušku pacicentus. Runā paši ar sevi un dubļiem, uzskata sevi pamīšus par napoleonu un naftas tankeri, pārgrieztām acīm sprauslā sev zem deguna... Ikreiz ieraugot kādu ratiņos nomodā guļošu bēbi, domās palielinu viņu līdz pusmūža vīrietim vai sievietei, saglabājot tikai uzvedību, un ap dūšu tā mazliet savādi paliek. Un mazliet tā kā skauž.
Tas viss, protams, tikai līdz brīdim, kad bērns nokļūst manā tuvumā. Tad ir pilna apjoma uķiuķi un grūti apvaldāma tieksme iepatikties, un visas pārējās domas kaut kur pagaist.
: par stāstiem
Mans pirmais stāsts, kas bija kas vairāk par bērnišķīgu tīksmināšanos ap prāta tumšajiem kambariem, mans pirmais īstais stāsts bija astotajā klasē, kad kārtējā sacerējumā es nevarēju nerakstīt par meiteni, kura man tobrīd patika. Nevienam par viņu nebiju teicis, bet man vajadzēja par viņu izstāstīt. Un tad uzrakstīju par viņu un sevi, par manas galvas malšanos no pavasara līdz rudenim, visu aprokot metaforā par zemes darbiem, kurus tolaik pārzināju vairāk par jebko citu. Mīlestības vietā bija kaut kāds krūms, kuru es stādīju un kopu, kaut redzēju, kā tas vīst. Metafora izrādījās vēl precīzāka kā domāju, jo to mīlestību pats vien biju iestādījis - no gaisa nekas nenokrita. Sākumā vienkārši gaidīju, bet nekas nenotika, tad nu liku sev iemīlēties.
Par stāsta jēgu klusēju. Tāpat arī tagad. Tā konkrēti izstāstīt varu tik tad, ja notikums ir sen aizgājis. Bet pastāstīt gribas pirms tam, pa kluso iešļircinot lasītājam zem ādas tās savas sajūtas, kuras citādi nebūtu kur likt. Un metaforiski stāsti ļauj apiet iekšējos blokus un visu realitātes, īsto notikumo bulšitu. No dzīves, pieredzes savīt naratīvu varētu, bet kāda no tā jēga? Es jau gribu dot lasītājam nevis ziņas par notikumiem, bet sajūtas un atklāsmes, tīru emociju injekciju. Žurnālistika un blogošana ir forša, bet man - vismaz pagaidām - nošķirta lieta.
Mans pirmais stāsts, kas bija kas vairāk par bērnišķīgu tīksmināšanos ap prāta tumšajiem kambariem, mans pirmais īstais stāsts bija astotajā klasē, kad kārtējā sacerējumā es nevarēju nerakstīt par meiteni, kura man tobrīd patika. Nevienam par viņu nebiju teicis, bet man vajadzēja par viņu izstāstīt. Un tad uzrakstīju par viņu un sevi, par manas galvas malšanos no pavasara līdz rudenim, visu aprokot metaforā par zemes darbiem, kurus tolaik pārzināju vairāk par jebko citu. Mīlestības vietā bija kaut kāds krūms, kuru es stādīju un kopu, kaut redzēju, kā tas vīst. Metafora izrādījās vēl precīzāka kā domāju, jo to mīlestību pats vien biju iestādījis - no gaisa nekas nenokrita. Sākumā vienkārši gaidīju, bet nekas nenotika, tad nu liku sev iemīlēties.
Par stāsta jēgu klusēju. Tāpat arī tagad. Tā konkrēti izstāstīt varu tik tad, ja notikums ir sen aizgājis. Bet pastāstīt gribas pirms tam, pa kluso iešļircinot lasītājam zem ādas tās savas sajūtas, kuras citādi nebūtu kur likt. Un metaforiski stāsti ļauj apiet iekšējos blokus un visu realitātes, īsto notikumo bulšitu. No dzīves, pieredzes savīt naratīvu varētu, bet kāda no tā jēga? Es jau gribu dot lasītājam nevis ziņas par notikumiem, bet sajūtas un atklāsmes, tīru emociju injekciju. Žurnālistika un blogošana ir forša, bet man - vismaz pagaidām - nošķirta lieta.
: par ielu
Es šeit sēžu vairākus metrus virs ielas un redzu visu, kas tajā notiek. Šobrīd lietus, reta mašīnu aizrūkšana un atkritumu maisi uz tālās puses trotuāra. Citreiz mīlnieku strīdi, vienmuļās dzēruma izdarības, iepirkumu nešana un paziņu sasaukšanās no droša attāluma, sasveicināšanās un atvadīšanās. Ikdiena, nezinot, ka es viņus novēroju. Mūra siena nožogo mūra māju, koki un krūmi noēno pagalmu, bet es redzu tiem pāri un cauri.
Mums laukos tā Bērziņmamma caurām dienām sēdēja pie loga un skatījās uz garāmgājējiem, govīm un mašīnām. Un šeit arī es reizēm nevaru vien atrauties. Iepriekšējos dzīvokļos pie loga piegāju tikai aizdomīgu skaņu uzplūdos. Tad mana dzīve bija citur. Tagad tā ir šeit, un lielāko daļu dienas šeit esmu tikai es un iela, un mājas. Viss pārējais iet garām, parādās un pazūd, atkal atstājot mūs divatā. Reizēm es tai palasu priekšā Vitmenu vai Dālu, reizēm tā runā ar mani saviem rūcieniem, dūcieniem un krācieniem.
(Man tā iela patiesībā ne pārāk, labprātāk būtu citur, pie cilvēkiem un darbiem, bet šobrīd viņa mani tur gūstā. Nu, un Stokholmas sindroms, un tā.)
Es šeit sēžu vairākus metrus virs ielas un redzu visu, kas tajā notiek. Šobrīd lietus, reta mašīnu aizrūkšana un atkritumu maisi uz tālās puses trotuāra. Citreiz mīlnieku strīdi, vienmuļās dzēruma izdarības, iepirkumu nešana un paziņu sasaukšanās no droša attāluma, sasveicināšanās un atvadīšanās. Ikdiena, nezinot, ka es viņus novēroju. Mūra siena nožogo mūra māju, koki un krūmi noēno pagalmu, bet es redzu tiem pāri un cauri.
Mums laukos tā Bērziņmamma caurām dienām sēdēja pie loga un skatījās uz garāmgājējiem, govīm un mašīnām. Un šeit arī es reizēm nevaru vien atrauties. Iepriekšējos dzīvokļos pie loga piegāju tikai aizdomīgu skaņu uzplūdos. Tad mana dzīve bija citur. Tagad tā ir šeit, un lielāko daļu dienas šeit esmu tikai es un iela, un mājas. Viss pārējais iet garām, parādās un pazūd, atkal atstājot mūs divatā. Reizēm es tai palasu priekšā Vitmenu vai Dālu, reizēm tā runā ar mani saviem rūcieniem, dūcieniem un krācieniem.
(Man tā iela patiesībā ne pārāk, labprātāk būtu citur, pie cilvēkiem un darbiem, bet šobrīd viņa mani tur gūstā. Nu, un Stokholmas sindroms, un tā.)
June 30th, 2011
:
A ķīnieši tikmēr būvē valstī garāko tūristu taku. Apkārt pāris kilometru augstai klintij.
Mēs varētu viņus pārspļaut un uztaisīt zemūdens tūristu taku "apskati Staburagu".
Mēs varētu viņus pārspļaut un uztaisīt zemūdens tūristu taku "apskati Staburagu".
June 29th, 2011
: The Paris Review Interviews. Vol. 3
Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. "Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums... Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.
"Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija - ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma - rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde."
Tags: divās rindkopās, nonfic
Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. "Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums... Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.
"Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija - ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma - rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde."
Tags: divās rindkopās, nonfic
June 27th, 2011
: Kevin Rushby - Paradise: A History of the Idea that Rules the World
Tags: divās rindkopās, nonfic
Jap, tā ir paradīzes vēsture. Stāsts par paradīzes idejas evolūciju un tās vārdā darītajām blēņām un svētīgajām lietām. Īsās, drīzāk žurnālrakstu nodaļās, izskrienot cauri gadsimtiem un cilvēkiem, tiesa, gandrīz visu laiku paliekot Rietumu pasaulē. Tikai divas no divdesmit nodaļām izceļo ārpusē, uz Tuvajiem Austrumiem. Pamaz, ņemot vērā, ka pats vārds pie mums atnācis no persiešiem. Pārējā pasaule tiek pieminēta tikai ievadā, runājot par draugu no pašreizējās Ganas, kura ciltī neesot bijusi tādas koncepcijas, jo viņi bija... jā, protams, cildeni mežoņi. Socioloģijas/antropoloģijas nav arī turpinājumā: šis ir tuvāk ceļojumu grāmatai Rietumu paradīzes vēsturē, aprakstot garāmslīdošo ainavu un ik pa laikam ar pirkstu parādot uz interesantiem cilvēkiem un faktiem.
Par laimi, cilvēki un fakti lielākoties patiešām ir interesanti, parasti no trako šlakas. Viltus pravieši, apsēsti ideālisti, hašišisti un citi tādi brīnumbērni. Reizēm pat tik daudz, ka galva sajūk un nespēj viņiem visiem izsekot. Ja tomēr izdodas, tad var lasīt un priecāties. Pa laikam gan sanāk sodīties par autora pašvako prozu, kas ne tikai savij teikumus neizšķetināmos kamolos, bet nereti arī izrauj tos no nesaistītiem smadzeņu nostūriem. Tad tu pārlasi savu teikumu un pie reizes iepriekšējo, mēģinādams saprast autora nebūt ne sarežģītās domas pēkšņo pagriezienu un aizlēcienu. Bet, jā, tēma interesanta, un stāstījums - aizrautīgs. Diemžēl mums ar Kevinu īsti nebija pa ceļam.
Tags: divās rindkopās, nonfic
June 19th, 2011
:
Reiz mēs cūku aizgaldā ielaidām suni. Viņš uzreiz šausmās mēģināja iespiesties kaktā, taču kājas dubļos slīdēja, un mūsu pinkainais, gaišrudais suņuks piecās sekundēs kļuva par gatavo ruksi. Īstie sivēni reaģēja līdzīgi, saspiežoties bariņā aizgalda tālajā malā un kopīgiem spēkiem modinot visus jodus un jupjus. Nācās lekt iekšā, vilkt suni ārā.
Mūs gan neviens nevilks.
Mūs gan neviens nevilks.
June 14th, 2011
: Dž. M. Ketzē - Youth: Scenes from Provincial Life II
Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.
Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.
Tags: divās rindkopās, āfrika
Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.
Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.
Tags: divās rindkopās, āfrika
June 13th, 2011
:
Divas retās atcerētās epizodes no LitAka stundām ir par reālis, tfu, naturālismu. Analizējot I. Ābeles "Hēbes grafiti", sajūsmā tika stāstīts par sazvanīšanos ar Ingu un apliecinājumu, ka mežazvēra nogalināšanas epizode ir norakstīta no dzīves. Vēlāk dzirdējām par kādu kritiķu nogremdētu jaunrakstnieku, kurš bija uzbliezis absolūti naturālistisku tekstu krājumu ar reāliem cūku bēru aprakstiem n shit - bez sižeta vai jebkādas citas pievienotās vērtības, kas to paceltu pāri kaimiņa trīcošās videokameras uzņemtam dokkino. Pēdējā daļa mana.
Man tas šķiet pilnīgs iztēles bankrots. Tādā ziņa daudz labāk patīk vakar izlasītā Ketze piegājiens, pat no "oficiālās" autobiogrāfijas uztaisot romānu. Ne tāpēc, ka dzīvē nekas nenotika, bet tāpēc, ka dienasgrāmatu fani vienalga gribēs dienasgrāmatu, nevis rekonstrukciju. Visi citi preferētu romānu.
Man tas šķiet pilnīgs iztēles bankrots. Tādā ziņa daudz labāk patīk vakar izlasītā Ketze piegājiens, pat no "oficiālās" autobiogrāfijas uztaisot romānu. Ne tāpēc, ka dzīvē nekas nenotika, bet tāpēc, ka dienasgrāmatu fani vienalga gribēs dienasgrāmatu, nevis rekonstrukciju. Visi citi preferētu romānu.
:
Bet vispār jauno popu (to, kas tipa alt) klausīties sanāk ļoti reti, reizi mēnesī ieejot haipmašīnā uzspēlēt frontpeidžu. Tas lielākoties patīk. All sorts of crazy shit seeping through the basement floorboards. Vēl jo krutāk, ņemot vērā, ka tā noteikti tikai pati frīkkanālu virsotne. Kaut uņģikā tāda droši vien nekad nav trūcis. Nezinu. Esmu par jaunu un tālu no scēnas.
Tāpēc ieslīgšana kantrī ir dubulti ironiska. Pat pusaudzībā to neienīdu, klusībā joprojām kaifojot par humoršlāgeriem (es gan kaifoju par humorjebko), taču daudz ieinteresētāks esot tajos mošķos, kas istabā ielīda pēc visu gaismu izslēgšanas. Savukārt kantrī ir konservatīvisma iemiesojums.
Reizēm jūtos, kā jau būtu meties tajā brieduma skrējienā, kas pēc daždesmit gadiem mani novedīs galā. Paguvu vēl pirms ceturkšņa jubilejas. Mazliet bail, mazliet galva drāžas, bet dikti interesanti - tāpat kā http://www.discobelle.net/2011/06/13/me
Tāpēc ieslīgšana kantrī ir dubulti ironiska. Pat pusaudzībā to neienīdu, klusībā joprojām kaifojot par humoršlāgeriem (es gan kaifoju par humorjebko), taču daudz ieinteresētāks esot tajos mošķos, kas istabā ielīda pēc visu gaismu izslēgšanas. Savukārt kantrī ir konservatīvisma iemiesojums.
Reizēm jūtos, kā jau būtu meties tajā brieduma skrējienā, kas pēc daždesmit gadiem mani novedīs galā. Paguvu vēl pirms ceturkšņa jubilejas. Mazliet bail, mazliet galva drāžas, bet dikti interesanti - tāpat kā http://www.discobelle.net/2011/06/13/me
June 7th, 2011
: Petija Smita - Just Kids
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
Rokmūzikas pirmā īstā dzejniece stāsta par laiku, kad ne viņa, ne viņas mīļotais sadistisku aktu fotogrāfs Roberts Mepltorps vēl nebija mākslinieki - tikai bērni vien. Divi Ņujorkā noslīkuši jaunieši ar neremdējamu tieksmi radīt mākslu, reizēm pamīlēties un darīt gandrīz jebko, lai sadabūtu naudu. Viņi ir skaisti, cēli un kaislīgi tāpat kā vairums viņu paziņu. Pat izsalkums, ķermeņa pārdošana un partnera homoseksualitātes atklāšana ir romantiska. "Biļete maksāja piecus centus un runas bija brīvas visi bija gatavie eņģeļi un juta līdzi strādniekiem un viss bija tik ļoti sirsnīgi", kā dzejolī "Amerika" rakstīja viņu paziņa Alens Ginsbergs.
Ginsbergs ir tikai viena no daudzajām slavenībām, kas ik pa brīdim pabāž galvu Smitas memuāros kopā ar Dženisu Džoplinu, Džimiju Hendriksu un citiem. Viņi gan tur ir tikai garāmejot, jo galvenie personāži ir citi: dzejniece/māksliniece/rokmūziķe Petija un viņas draugs - savās aprindās vēlāk ne mazāk pazīstamais fotogrāfs/mākslinieks Roberts. Nekādas muģīšanās, minimāla dzejiskuma pieskaņa, tomēr ikviena aina ir romantiskāka un poētiskāka par iepriekšējo. Varbūt tāpēc, ka Mepltorps nu jau ir miris, varbūt tādas patiešām ir Petijas atmiņas un pasaulredzējums. Vienalga ap sirdi lielākoties vijas siltums, kuru tikai reizēm nomaina viegli neticīgs cinisms. Ja sešdesmito beigas arī pašam galvā ir mākslinieciski iekrāsota utopija, tad droši varēs nonstopā kaifot no tās - no stāsta par diviem bērniem, kas šūpojas no izsalkuma varavīksnē un atkal atpakaļ. Pārējos krāsu sentimentalitāte un vienveidīgums mazliet nogurdinās.
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
June 6th, 2011
: Londonas hronikas. Iziešana
Pirmajās dienās pēc ierašanās Londonā es gandrīz katru dienu devos pāris stundu pastaigā pa tuvējiem rajoniem. Te gan lielāka loma bija negribēšanai sēdēt vienam dzīvokli kā jebkādai izpētes dziņai. Dzīvoklī bija svešas ielas tuvplāns aiz loga, klavieres plinkšķinošs kaimiņš un paliels domu bardaks. Ārā varēju staigāt tāpat kā Rīgā vai Ungurpilī, domājot par sīkumiem vai dzīves jēgu, piefiksējot īpatnējus kokus vai stacijā skanošu "dzīvo" kristīgo repu, taču nejūtot dzīvoklī smacējošo neziņu par ( turpmāko )
Tags: lohro
Pirmajās dienās pēc ierašanās Londonā es gandrīz katru dienu devos pāris stundu pastaigā pa tuvējiem rajoniem. Te gan lielāka loma bija negribēšanai sēdēt vienam dzīvokli kā jebkādai izpētes dziņai. Dzīvoklī bija svešas ielas tuvplāns aiz loga, klavieres plinkšķinošs kaimiņš un paliels domu bardaks. Ārā varēju staigāt tāpat kā Rīgā vai Ungurpilī, domājot par sīkumiem vai dzīves jēgu, piefiksējot īpatnējus kokus vai stacijā skanošu "dzīvo" kristīgo repu, taču nejūtot dzīvoklī smacējošo neziņu par ( turpmāko )
Tags: lohro
June 3rd, 2011
: Viljams Goldings - Lord of the Flies
Tags: divās rindkopās, eiropa
Angļvalodīgo skolu klasika, kaislīgs un brutāls stāsts par vientuļā salā nokļuvušu skolnieku (un ne tikai) pasaules sabrukumu, kārtības kapitulēšanu haosa priekšā. Pāris salas gūstekņi mēģina izveidot angļu institucionalizētās sabiedrības miniatūru, cerot, ka uguns uzturēšana sniegs viņiem pestīšanu pieaugušā izskatā. Tikmēr korazēni-mednieki izlemj, ka vēders ir svarīgāks un saceļas pret liekajiem likumiem. Anarhija izrādās degradācija, un drīz vien viņi dejo lietus dejas un upurē savam elkam - nāves bailēm -, vienlaikus mērcējot šķēpus svešās asinīs. Beigās Dieva, tfu, jūrnieka nolaišanās no mākoņiem, tfu, izkāpšana elles uguņu pārņemtajā krastā negaidīti sastindzina asinis teju līdz absolūtajai nullei, jo kamera ir pacēlusies no skudru līmeņa, un operators aizmugurē bargi krata ar pirkstu: vai tad nu patiešām domājat, ka arī jums tāpat paveiksies?
Droši vien to visu var lasīt arī kā spriedzes pilnu stāstu par skolnieku mordoboju ar pāris skaistiem aprakstiem. Tas gan nāktos grūti, jo tematiskie slāņi tiešā tekstā gan netiek pateikti, taču to integrācija pamatstāstā ir tik pilnīga, ka pavisam dabiski lasās divi-trīs stāsti vienlaicīgi. Un labi vien ir, jo spriedzes stāsti gan ir interesanti, taču šādi apokaliptiskās labā-ļaunā cīņas patiešām notiek tevī, samezglojot kopā neironus, par kuru eksistenci pirms tam nebiji pat nojautis. Tādu grāmatas panākumu varu tikai apbrīnot un mēģināt izpētīt zobratus. Tādu sajūtu pēdējos mēnešos radīja vien Fuentess, taču viņa "Tīrās sirdsapziņas" pasaule bija daudz noslēgtāka, tēliem un metaforām saspēlējoties savā starpā, nevis precīzi aizskarot lasītāja nervu galus, radot vēl citus, pilnībā koherentus stāstus - tiesa, savu Fuentess paveica daudz tīrāk, jo "Mušu valdniekā" vairākārt sajūtamas mazliet šķības notis.
Tags: divās rindkopās, eiropa
June 1st, 2011
:
Poll #18278
Open to: All, results viewable to: All
Open to: All, results viewable to: All
Kas, tavuprāt, galvenokārt nosaka indivīda piederību kādai tautai?
View Answers
Vismaz 50% attiecīgo asiņu
1 (5.0%)
Runāšana tās valodā 2 (10.0%)
Indivīda pašidentifikācija 10 (50.0%)
Dzīvošana saskaņā ar tautas kultūru, paradumiem 0 (0.0%)
Vairāki minētie faktori 6 (30.0%)
TAUTAS NEEKSISTĒ 0 (0.0%)
TĀ IR ŽĪDU SAZVĒRESTĪBA 1 (5.0%)
kas cits 0 (0.0%)
Komentāriem
May 31st, 2011
:
Vakar lasīju rakstu par Džonu Keidžu un priecājos. Par citā kontekstā strādājošajiem konceptuāliķiem ir daudz interesantāk lasīt nekā viņus pieredzēt pašam. Tagad Dušampa, Keidža, Maļeviča un w/e darbi man drīzāk šķiet vēsturiski ilustratīvi materiāli kā iedarbīgi mākslas objekti, bet vairums galerijās redzētā jaunā konceptuālisma paraugu labākajā gadījumā izraisa piecas sekundes ilgu "mm, jā, tīri čoini" reakciju. Neesmu tajā kontekstā, un konceptuālā māksla ir konteksta māksla vēl desmitreiz vairāk nekā viss pārējais. Gan tiešā - galerijas/koncertzāles - gan paplašinātā konteksta - ekspektācijas/dogmas.
Tieši tapēc es šobrīd tai neredzu jēgu - vismaz ne savā, vismaz ne publicējamā darbā. Ir tīri čoini paspelēties ar kādu ideju, taču dikti šaubos, vai kādas jaunas iespējas parādīšana man tiešajā kontekstā būtiski pavērs cilvēku apvāršņus vai ietekmēs viņus vairak kā uz piecām sekundēm. Un es arī neredzu savām izpausmēm traucējošas literāras dogmas vai ekspektācijas. Jo sevišķi tagad, kad visu var anyway iegrūst blogā. Lasītāju dzīves uztvere, emocionālā pasaule u.t.t. - jā, tā ir cita lieta, tas man šķiet cīniņa vērts. Bet vēlreiz mēģināt sagraut uzskatus par mākslu - kāpēc? Sagraujamie jau ir nolīdzināti ar zemi, bet pārējie baidās pat uz brītiņu paskatīties ārpus tā sienām. Drīzāk ir vērts pārbūvēt sagrauto.
Tieši tapēc es šobrīd tai neredzu jēgu - vismaz ne savā, vismaz ne publicējamā darbā. Ir tīri čoini paspelēties ar kādu ideju, taču dikti šaubos, vai kādas jaunas iespējas parādīšana man tiešajā kontekstā būtiski pavērs cilvēku apvāršņus vai ietekmēs viņus vairak kā uz piecām sekundēm. Un es arī neredzu savām izpausmēm traucējošas literāras dogmas vai ekspektācijas. Jo sevišķi tagad, kad visu var anyway iegrūst blogā. Lasītāju dzīves uztvere, emocionālā pasaule u.t.t. - jā, tā ir cita lieta, tas man šķiet cīniņa vērts. Bet vēlreiz mēģināt sagraut uzskatus par mākslu - kāpēc? Sagraujamie jau ir nolīdzināti ar zemi, bet pārējie baidās pat uz brītiņu paskatīties ārpus tā sienām. Drīzāk ir vērts pārbūvēt sagrauto.