:
Bereļa blogā izlasīju arī satori nepublicētās intervijas ar Gada balvas nominantiem. Galvenais secinājums: visi nominētie ir sasodīti atšķirīgi un grūti savelkami zem viena lietussarga. Acīmredzams, ka darba ētika dod rezultātus arī Latvijā, pat ja mākslinieciskuma diskurss joprojām stāv tik ļoti virs amatnieciskuma diskursa, ka droši vien to pat neredz un neiedomājas par tāda eksistenci - ārpus tulkotājām, kuras visas šķiet kārtīgas rukātājas. Rukā arī citi, taču rodas sajūta, ka lielākoties pusrandomā, racionālo darba daļu ignorējot teju vai pilnībā. Brīžiem varu vien galvu nogrozīt par tik neefektīvu spēku šķiešanu - vienlaikus gan mēģinu paturēt galvā, ka, ļoti iespējams, kaut ko laižu garām.
te
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 220 into the past
May 26th, 2011
May 25th, 2011
:
Ņifiga sebe, ieeju savā TVNet spamkastē, bet mani ieved kkāda Ērika pastkastē ar viņa rēķiniem, personiskajām sarakstēm un citām lietām... Par ātru aizvēru, tāpēc viņa adresi neatceros, bet tēvēneta webmasteram būs jāaizraksta vienalga. Tikmēr sākšu izlogoties no turienes. Spams ta spams, bet privātums tak svarīgs.
May 23rd, 2011
: Zigmunds Skujiņš - Gulta ar zelta kāju. Leģendas par Vējagaliem
Tags: atz_a, divās rindkopās, latvija
Vot, beidzot latviešu grāmata, kuru varu bez īpašām iebildēm ieteikt izlasīt gandrīz visiem. Spilgti tēli, divsimts leģendu katrai gaumei - no piedzīvojumu stāstiem līdz kara gabaliem, līdz romancēm, līdz psiholoģiskajam reālismam - minimālas nodevas sovjetismam, pa celi sitami joki un sirdi kausējoši attiecību līkumi. Kam mums arābu pasaku miljoni, ja tepat blakus ir tālbraucējs Noass, zvaigžņu apžilbinātais Indriķis, neizdevusies smalkmadāma Leontīne un memļaks Atis? Arī valodas vieglais, ironiskais smaids ir mums tuvāks. Un tur ir par zemi un laukiem. Un vispār.
Ok, ok, pazust hiperbolās arī nav labi. Kāda trešdaļa-puse tēlu un leģendu aizslīd tikpat kā nemanot, atsevišķos stāstus apvieno asinis nevis kopsižets, par kuru autors atceras tikai reizumis, bet apakšdomas ir samanāmas tikai ar ļoti apzinātu meklēšanu un filozofēšanu. Tak nozīme tam nav liela, jo visas 450 lappuses ir sasodīti interesantas pasaules piepildītas. Lasi tik un priecājies, pa reizēm nolasot kaut ko priekšā un ātri vien aizmirstot īsās pasūrošanās, ka te nu gan varēja labāk/īsak/garāk/gudrāk/vienkāršāk.
PM basta un A
Tags: atz_a, divās rindkopās, latvija
: Mario Vargass Ljosa - Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota
Tags: atz_a, damerika, divās rindkopās
Grāmata ir forša un interesanta, un izraujama ātri kā maza bļodiņa ar rozīnēm šokolādē, kas to padara par ideālu pludmales lasāmvielu. Pirmkārt, būs smieklīgi un izklaidējoši. Otrkārt, varēsi uzpūsties no domas, ka lasi dienvidamerikāņu Nobelistu, kas apkārtējo acīs tevi viennozīmīgi padarīs par Apollona un Einšteina krustojumu. Kaut patiesībā puse grāmatas ir seksuālas viendomības ar daudziem gailīšu apcerējumiem. Otra puse - farss par superapzinīgu militāristu Pantohu, kurš saņem uzdevumu izveidot prostitūtu rotu, lai remdētu karavīru seksuālo apetīti. Godprātīgi veiktais darbs, pievarot birokrātiju, ģimeni un uzpērkamos žīdmasonu medijus, to padara par vienu no svarīgākajām armijas sastāvdaļām, kuras uzdevumu veikšanai atvēlēti vairāki kuģi un lidaparāti. Un tā uz priekšu. Dienvidamerikas socreālisms, h.
Izlasīju pāris dienās, dažos uzrāvienos. Vienīgo šķobīšanos beigās izsauca kārtējais ziņojumu izmantojums stāsta virzīšanai. Formas absurdais pretstats saturam smīdināja pirmās reizes, bet pēdējās gribējās kaut ko straujāku, ar mazākiem oficiālās komunikācijas piedevu ūdeņiem. Kā, piemēram, pārsteidzoši viegli lasāmās pārklāto dialogu nodaļas, kas manām interneta diskusiju izstaipītajām smadzenēm bija tikpat kā minerālūdens. Peru sociālā satīra mani tomēr īpaši nekrata - citādi arī domātu citādi.
PM iesprauslā A
Tags: atz_a, damerika, divās rindkopās
: Helēna Danmora - The Siege
Divu mīlnieku pāru un viena bērna tuvplāns Ļeņingradas blokādes mēnešos. Vēsture piegādā sižetu, autore to sakārto precīzā spoklaivu braucienā, pamazām spiežot lasītāja sirdi aizvien ciešākā apskāvienā, līdz visas emocijas aiztek galvā. Bads un sals tiek parādīts ar visām čūlām, acu ārprātu, spēku zudumu, cīņas vienpusību un pakāpenisko aiziešanu. Turas tikai mūsu mīļais nēģeris Puškins, protagonisti - viduvēja rakstnieka meitu - arvien uzmundrinot vilkties pēc dienišķā maizes rieciena un uzveikt visapkārt uzglūnošos ļaunos spēkus. Tikmēr mājās visi lēnām mirst.
Protams, krievu uzvara ir zināma un grāmatas pusē itin spēcīgi ir nojaušami arī visu tēlu likteņi. Tomēr - vai varbūt tieši tāpēc - grāmatu atstāt grūti: pārāk jau prasmīgi formulas izmantotas stāsta savīšanai, pārāk spēcīgi ir tuvplāni. Pat ja "kas notiks" ir zināms, "kā notiks" ir neskaidrs. Tad nu tu lasi, jūti līdzi, ļauj grāmatai ietekmēt visus tavas dzīes ritmus vēl labu laiku pēc izlasīšanas. Galvā varbūt arī nekas nemainās, bet sirdī gan: ciešanas ir tik tuvas, ka izdomas daļa vienkārši aizmirstas. Un tik spēcīgas emocionālas līdzjušanas ierosināšana ir viena no labākajām grāmatu spējām.
PM nopūšas: B
Tags: atz_b, divās rindkopās, eiropa
Divu mīlnieku pāru un viena bērna tuvplāns Ļeņingradas blokādes mēnešos. Vēsture piegādā sižetu, autore to sakārto precīzā spoklaivu braucienā, pamazām spiežot lasītāja sirdi aizvien ciešākā apskāvienā, līdz visas emocijas aiztek galvā. Bads un sals tiek parādīts ar visām čūlām, acu ārprātu, spēku zudumu, cīņas vienpusību un pakāpenisko aiziešanu. Turas tikai mūsu mīļais nēģeris Puškins, protagonisti - viduvēja rakstnieka meitu - arvien uzmundrinot vilkties pēc dienišķā maizes rieciena un uzveikt visapkārt uzglūnošos ļaunos spēkus. Tikmēr mājās visi lēnām mirst.
Protams, krievu uzvara ir zināma un grāmatas pusē itin spēcīgi ir nojaušami arī visu tēlu likteņi. Tomēr - vai varbūt tieši tāpēc - grāmatu atstāt grūti: pārāk jau prasmīgi formulas izmantotas stāsta savīšanai, pārāk spēcīgi ir tuvplāni. Pat ja "kas notiks" ir zināms, "kā notiks" ir neskaidrs. Tad nu tu lasi, jūti līdzi, ļauj grāmatai ietekmēt visus tavas dzīes ritmus vēl labu laiku pēc izlasīšanas. Galvā varbūt arī nekas nemainās, bet sirdī gan: ciešanas ir tik tuvas, ka izdomas daļa vienkārši aizmirstas. Un tik spēcīgas emocionālas līdzjušanas ierosināšana ir viena no labākajām grāmatu spējām.
PM nopūšas: B
Tags: atz_b, divās rindkopās, eiropa
May 19th, 2011
:
Desmit meili nosūtīti, pāris lietas nokārtotas, parādnauda saņemta un eposa bāze veidojas itin čoini. Turklāt vakar saņēmu apliecinājumu, ka drīzas cita darba neatrašanas gadījumā pašreizējā UK organizācija ir ieinteresēta sadarboties nākamajā līmenī, kas rada patīkamu drošības sajūtu. Pat sāk šķist, ka varēšu izlauzties cauri visiem džungļiem, kuros esmu sagājis.
Tagad var arī atvilkt elpu un paēst.
Tagad var arī atvilkt elpu un paēst.
May 9th, 2011
: Labi Dziesmu Nosaukumi
Manu brāli sauc Voldemārs
Zaporožeciem ieeja aizliegta
Pončiki un prjaņiki
Manā galvā seši vēji
Hūū - katras lietas gals
Es vienmēr beidzu pirmais
Gorbačovam vienalga
Visu zemju ložmetējniekiem
Es nevainību zaudēju pērn Uzvaras dienā
Man ir tikai viena kāja
Sēņu sporas uz tavām lūpām
Hipij-hopsterpostpankrokblūzs #18
Ok to Disconnect
Zvēri pie gailīša!
Balāde par pēdējo somnambulistu
Čau, mincīt
Ai, ko tu
Nākamā pietura - ROKENROLS!
pŪCES TEVI REDZ!
kĀ IZSLĒGT CAPSLOCK?
nABAGA FRENDLISTES (OBANĀ AIBANĀ)
Manu brāli sauc Voldemārs
Zaporožeciem ieeja aizliegta
Pončiki un prjaņiki
Manā galvā seši vēji
Hūū - katras lietas gals
Es vienmēr beidzu pirmais
Gorbačovam vienalga
Visu zemju ložmetējniekiem
Es nevainību zaudēju pērn Uzvaras dienā
Man ir tikai viena kāja
Sēņu sporas uz tavām lūpām
Hipij-hopsterpostpankrokblūzs #18
Ok to Disconnect
Zvēri pie gailīša!
Balāde par pēdējo somnambulistu
Čau, mincīt
Ai, ko tu
Nākamā pietura - ROKENROLS!
pŪCES TEVI REDZ!
kĀ IZSLĒGT CAPSLOCK?
nABAGA FRENDLISTES (OBANĀ AIBANĀ)
May 5th, 2011
: Vladimirs Kaijaks - Visu rožu roze
Re, te arī viegli metaforisku, viegli grotesku īsstāstu apkopojums par zirnekļiem, kas izaug kārtīga suņa lielumā un iekāro cilvēkus, rozēm, kas izplešas pa puspasauli un iekāro otru pusi, jeb - citējot anotāciju - par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē. Pēcvārdā aprakstīto šausmu nav daudz, bet no baudījuma grūti izvairīties. Par spīti ievilktajiem stāstu ievadiem, mūsdienām pārāk piezemētajiem fantāzijas lidojumiem un nereti automātiskajām beigām tie lielākoties ir lasāmi ar patiesu interesi. Kaijaks gan nepalaiž garām nevienu iespēju pamoralizēt, taču mēmi bargais sirdsapziņas iemiesojums vienalga tricina dūšu, un mūžīgos labākas pasaules meklējumos pazudušais pilsonis neļauj nolikt grāmatu puslasītu.
Tādi tie tēli. Viņi gan te nav īsti galvenie - groteskās situācijas, kurās viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ iekuļas ir tik spilgtas, ka tēli tajās nereti pazūd. Labākajā gadījumā kļūst par raksturiem, sliktākajā - izšķīst un aizmirstas. Kā pirmajā krājumā stāstā par iedomas, baiļu un vajadzības uzpūsto šausmoni Šnorhu. Gan tam, gan citiem, šķiet, pietrūkst pussoļa-soļa līdz izcilībai. Taču šī vienalga bija viena no retajām reizēm, kad grāmata bija par īsu. Žēl, ka vairums Kaijaka pārējo darbi, pēc atsauksmēm spriežot, ir visai viduvēji...
PM iesēžas B
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
Re, te arī viegli metaforisku, viegli grotesku īsstāstu apkopojums par zirnekļiem, kas izaug kārtīga suņa lielumā un iekāro cilvēkus, rozēm, kas izplešas pa puspasauli un iekāro otru pusi, jeb - citējot anotāciju - par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē. Pēcvārdā aprakstīto šausmu nav daudz, bet no baudījuma grūti izvairīties. Par spīti ievilktajiem stāstu ievadiem, mūsdienām pārāk piezemētajiem fantāzijas lidojumiem un nereti automātiskajām beigām tie lielākoties ir lasāmi ar patiesu interesi. Kaijaks gan nepalaiž garām nevienu iespēju pamoralizēt, taču mēmi bargais sirdsapziņas iemiesojums vienalga tricina dūšu, un mūžīgos labākas pasaules meklējumos pazudušais pilsonis neļauj nolikt grāmatu puslasītu.
Tādi tie tēli. Viņi gan te nav īsti galvenie - groteskās situācijas, kurās viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ iekuļas ir tik spilgtas, ka tēli tajās nereti pazūd. Labākajā gadījumā kļūst par raksturiem, sliktākajā - izšķīst un aizmirstas. Kā pirmajā krājumā stāstā par iedomas, baiļu un vajadzības uzpūsto šausmoni Šnorhu. Gan tam, gan citiem, šķiet, pietrūkst pussoļa-soļa līdz izcilībai. Taču šī vienalga bija viena no retajām reizēm, kad grāmata bija par īsu. Žēl, ka vairums Kaijaka pārējo darbi, pēc atsauksmēm spriežot, ir visai viduvēji...
PM iesēžas B
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
May 2nd, 2011
: moi druzja vsegda...
Vakarā aizvadīšu savu mīlestību un došos pie bērnības draugiem. Viens no viņiem gatavojas sākt jūrnieka dienas Karībās, otrs raksta inženiera diplomdarbu un apmāca bērnus džudo. Vienam citam kuģotāja karjera nesanāca, jo viņu izmeta no jūrskolas. Vēl cits programmē vienu no lielākajiem Latvijas saitiem, vakaros uzstājoties ar savu dūmmetāla blici. Piektais strādā par mehāniķi un ar The Secret tehnikām mēģina kļūt par miljonāru, bet sestais joprojām dzīvojot sektā Ēģiptē.
Runāt patīk ar visiem - kad beidzas jobani obligātā lielības daļa. To pašu dzīvi tak dzīvojam. Grūtāk tikai ar septīto, 'ciema muļķīti', kurš tagad palīdz ģimenes budžetam, skaldot cilvēkiem malku, šķūrējot sniegu un citādi liekot lietā savu galveno resursu. Brīvajā laikā skaita iedomātu naudu, pārrēķinot to dolāros un jenās. Esot ticis pāri triljonam, kļuvis par bagātāko cilvēku pasaulē. Tas dara viņu laimīgu, un es negribu ne simbolizēt, ne vispārināt.
Vakarā aizvadīšu savu mīlestību un došos pie bērnības draugiem. Viens no viņiem gatavojas sākt jūrnieka dienas Karībās, otrs raksta inženiera diplomdarbu un apmāca bērnus džudo. Vienam citam kuģotāja karjera nesanāca, jo viņu izmeta no jūrskolas. Vēl cits programmē vienu no lielākajiem Latvijas saitiem, vakaros uzstājoties ar savu dūmmetāla blici. Piektais strādā par mehāniķi un ar The Secret tehnikām mēģina kļūt par miljonāru, bet sestais joprojām dzīvojot sektā Ēģiptē.
Runāt patīk ar visiem - kad beidzas jobani obligātā lielības daļa. To pašu dzīvi tak dzīvojam. Grūtāk tikai ar septīto, 'ciema muļķīti', kurš tagad palīdz ģimenes budžetam, skaldot cilvēkiem malku, šķūrējot sniegu un citādi liekot lietā savu galveno resursu. Brīvajā laikā skaita iedomātu naudu, pārrēķinot to dolāros un jenās. Esot ticis pāri triljonam, kļuvis par bagātāko cilvēku pasaulē. Tas dara viņu laimīgu, un es negribu ne simbolizēt, ne vispārināt.
May 1st, 2011
:
Rīgas dienu lielais cēliens (3 dienas) galā, bet nepiepildītības sajūta kļuvusi tikai stiprāka. Prombūtnes laikā saknes aizlīkumojušas, caur tām runāt grūtāk. Ar to gan laikam jārēķinās.
Bet es atkal esmu ceļā. Pagaidām vēl ne uz svešumu, kas labi - svešuma dzīvē tāpat pietiek.
Bet es atkal esmu ceļā. Pagaidām vēl ne uz svešumu, kas labi - svešuma dzīvē tāpat pietiek.
April 28th, 2011
: Ērihs Fromms - The Art of Loving
Ja mīlestība ir māksla, tās apgūšanai ir vajadzīgas zināšanas un apzināta piepūle – tāda ir Fromma grāmatas sākumā izteiktā premise, kuras pierādīšanai lielā mērā veltīts viss turpinājums. Tā 120 lappusēs autors pamanās iztirzāt vecāku, Freida un Rietumu kapitālisma postošo ietekmi uz cilvēku attieksmi pret mīlestību, cilvēces pamatproblēmas, Rietumu un Austrumu filozofijas fundamentālās atšķirības, dažas galvenās neirozes, meditācijas plusus un kādu tūkstoti citu lietu. Tas viss lielākoties nepiespiesti saplūst organiskā vienībā, un tikai reizumis parādās nepārvarama sajūta, ka Fromms savus faktus pielāgo teorijai, it visu nointerpretējot pašam tīkamā veidā.
Patiesībā „faktus” mūsdienu izpratnē viņš arī tikpat kā neizmanto. Bībeles citāts ir pietiekams pamatojums vispārējās mīlestības idejai (viņš gan arī vairākkārt uzsver Dieva jēdziena atavismu), homoseksuālisms ir mīlēšanas nespējā balstīta novirze, bet strīdi ar Freida garu nekad nepamet grāmatu uz vairāk nekā piecām lappusēm. Teksts brīžiem ir krietni morāli novecojis, bet pamatā vienmēr ir jaušama patiesa ticība, cerība un mīlestība, kas tomēr nenoveco. Domāju, ka gandrīz ikviens lasītājs daudzviet varēs priecāties par paša iekšējo nojautu paušanu tīrā valodā. Un tad tās tiek paceltas nākamajā līmenī, norādot ceļu uz īstenojumu dzīvē. Nebūt nebrīnījos, uzzinot, ka tas bijis viens no sešdesmito kontrkultūras pamattekstiem. Grāmata tā arī skan – ar visu labo un slikto, kas no tā izriet.
PM izmīl B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
Ja mīlestība ir māksla, tās apgūšanai ir vajadzīgas zināšanas un apzināta piepūle – tāda ir Fromma grāmatas sākumā izteiktā premise, kuras pierādīšanai lielā mērā veltīts viss turpinājums. Tā 120 lappusēs autors pamanās iztirzāt vecāku, Freida un Rietumu kapitālisma postošo ietekmi uz cilvēku attieksmi pret mīlestību, cilvēces pamatproblēmas, Rietumu un Austrumu filozofijas fundamentālās atšķirības, dažas galvenās neirozes, meditācijas plusus un kādu tūkstoti citu lietu. Tas viss lielākoties nepiespiesti saplūst organiskā vienībā, un tikai reizumis parādās nepārvarama sajūta, ka Fromms savus faktus pielāgo teorijai, it visu nointerpretējot pašam tīkamā veidā.
Patiesībā „faktus” mūsdienu izpratnē viņš arī tikpat kā neizmanto. Bībeles citāts ir pietiekams pamatojums vispārējās mīlestības idejai (viņš gan arī vairākkārt uzsver Dieva jēdziena atavismu), homoseksuālisms ir mīlēšanas nespējā balstīta novirze, bet strīdi ar Freida garu nekad nepamet grāmatu uz vairāk nekā piecām lappusēm. Teksts brīžiem ir krietni morāli novecojis, bet pamatā vienmēr ir jaušama patiesa ticība, cerība un mīlestība, kas tomēr nenoveco. Domāju, ka gandrīz ikviens lasītājs daudzviet varēs priecāties par paša iekšējo nojautu paušanu tīrā valodā. Un tad tās tiek paceltas nākamajā līmenī, norādot ceļu uz īstenojumu dzīvē. Nebūt nebrīnījos, uzzinot, ka tas bijis viens no sešdesmito kontrkultūras pamattekstiem. Grāmata tā arī skan – ar visu labo un slikto, kas no tā izriet.
PM izmīl B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
: Pauls Bankovskis - Sekreti
Ok, tagad Bankovski vairs ilgi nelasīšu. Sekreti ir itin jauks un kolorīts romāns bez īpašiem grēkiem un sasniegumiem, taču manās acīs tas viņu nereabilitē pēc "Drēbes jeb Ādama tērps" - jeb haltūras, kas man laupīja Bankovsknevainību. Biju dzirdējis labas lietas par Sekretiem, tāpēc to atrašana draudzenes vecāku plauktos pamudināja saņemties un dot viņam otro iespēju apliecināt savu slavu kā nu jau vidējās paaudzes topa rakstniekam. Iespējas došanu nenožēloju, taču ekperimentu turpināšanai jēgu neredzu.
Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad īpašās formas meklējumi, manuprāt, nav attaisnojušies. Var gan saprast arī autoru: romānā ieslēptie stāsti lielākoties ir patiešām aizraujoši, turklāt paaudžu sāgas formāts ļauj grāmatu pacelt kādu līmeni augstāk, viegli (par ko paldies) norādot uz vecticībnieku kultūras izšķīšanu un tajā paslēptajiem dārgumiem. Tomēr trīcelīgā reivera maniere pārlekt paaudzes katrā otrajā rindkopā (turklāt nenogruntējot ainas ar pietiekami atpazīstamiem enkuriem) prasa tik lielus koncentrācijas un atmiņu resursus, ka pēc noorientēšanās laikā vairs nepaliek spēka ieiešanai/emocionālajai līdzjušanai jaunajā stāstā, kurš nākamajā rindkopā vienalga atkal tiks pārtraukts. Tāpēc ātri vien uznāk pofigisms – vēl jo vairāk tāpēc, ka morāles vārdā (subjektīvi) interesantākais ministāsts – mistiskais brāļu greizsirdības eposs – tiek nobīdīts maliņā par labu kolhoznieku romances pelēcīgajam melodramatismam.
PM nopūšas C
Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
Ok, tagad Bankovski vairs ilgi nelasīšu. Sekreti ir itin jauks un kolorīts romāns bez īpašiem grēkiem un sasniegumiem, taču manās acīs tas viņu nereabilitē pēc "Drēbes jeb Ādama tērps" - jeb haltūras, kas man laupīja Bankovsknevainību. Biju dzirdējis labas lietas par Sekretiem, tāpēc to atrašana draudzenes vecāku plauktos pamudināja saņemties un dot viņam otro iespēju apliecināt savu slavu kā nu jau vidējās paaudzes topa rakstniekam. Iespējas došanu nenožēloju, taču ekperimentu turpināšanai jēgu neredzu.
Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad īpašās formas meklējumi, manuprāt, nav attaisnojušies. Var gan saprast arī autoru: romānā ieslēptie stāsti lielākoties ir patiešām aizraujoši, turklāt paaudžu sāgas formāts ļauj grāmatu pacelt kādu līmeni augstāk, viegli (par ko paldies) norādot uz vecticībnieku kultūras izšķīšanu un tajā paslēptajiem dārgumiem. Tomēr trīcelīgā reivera maniere pārlekt paaudzes katrā otrajā rindkopā (turklāt nenogruntējot ainas ar pietiekami atpazīstamiem enkuriem) prasa tik lielus koncentrācijas un atmiņu resursus, ka pēc noorientēšanās laikā vairs nepaliek spēka ieiešanai/emocionālajai līdzjušanai jaunajā stāstā, kurš nākamajā rindkopā vienalga atkal tiks pārtraukts. Tāpēc ātri vien uznāk pofigisms – vēl jo vairāk tāpēc, ka morāles vārdā (subjektīvi) interesantākais ministāsts – mistiskais brāļu greizsirdības eposs – tiek nobīdīts maliņā par labu kolhoznieku romances pelēcīgajam melodramatismam.
PM nopūšas C
Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
April 27th, 2011
: Keita Foksa – Watching the English
Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi.
Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu.
PM ieliek B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi.
Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu.
PM ieliek B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
April 19th, 2011
:
Mīļā ciba,
iepriekšējā nedēļa man pagāja labi. Trīs dienas biju Londonas Grāmattirgū, tur papļāpāju ar vairākiem izdevējiem un tulkotājiem, kā arī vēstniecību darbiniekiem. Lielākoties nekas konkrēts, vienkārši runas par iespējamu sadarbību kaut kad nākotnē. Nezinu, vai Latvijas valstij bija jēga man par to maksāt dienasnaudu - labi, ka par biļeti tai nebija jāmaksā. Pirmajā dienā vispār bija teju vai Eksistenciālā Krīze, jo lielākoties maldījos pa tirgus gaiteņiem, mēģinot nosist laiku un sameklēt lulzus - piem., saientologu stendu ar 18. gs. drēbēs tērptu meiteni-iekšāsaucēju, pilnīgi tukšo Kuveitas Informācijas ministrijas stendu un Rich Dad Publishing. Abās nākamajās dienās sanāca vismaz kaut kas uz darbošanās pusi. Kā saprotu, jaunākās prognozes manas tulkotās grāmatas iznākšanu nosaka mēneša beigās - tāpat kā pirms vairāk nekā pusgada. Ticēšu tad, kad redzēšu naudu kontā. Tikmēr jau domas par nākamajiem tulkojumu piedāvājumiem un citām piestrādāšanām.
Pēc tam gāju uz grāmatnīcas praksi. Ar citiem stažieriem pārrunājām darba meklēšanas grūtības, nopūtāmies un atsākām šķirot grāmatas, apspriest grāmatas un darīt pārējās veikallietas. Svētdien bija trakāk, jo bija daudzas kastes ar šķirojamām grāmatām, bet veikalā bijām divi vien. Oh, well, izdzīvojām.
Brīvdienas bija piektdien un sestdien. Piektdienu nosēdēju mājās, rakstīju meilus, atpūtos ar redditu un Football Manager un pāris stundas padarbojos ar LFFB konkursa gabalu - to nosūtīju tikai svētdienas vakarā, pēc vēl viena slīpējuma. Sestdien ar draudzeni devāmies kārtējā dienas pārgājienā pa Dienvidanglijas laukiem. Atmiņā paliekošu lietu bija mazāk kā iepriekšējās reizēs, kaut fazānu daudzums pļavās joprojām ir apbrīnojams tāpat kā maigās kalnienes un ātrā pavasara pāriešana vasarā. Bilžukus ielikšu vēlāk. Datoram arī tikai viens USB ports uz puņķiem vēl turas.
Peace out.
iepriekšējā nedēļa man pagāja labi. Trīs dienas biju Londonas Grāmattirgū, tur papļāpāju ar vairākiem izdevējiem un tulkotājiem, kā arī vēstniecību darbiniekiem. Lielākoties nekas konkrēts, vienkārši runas par iespējamu sadarbību kaut kad nākotnē. Nezinu, vai Latvijas valstij bija jēga man par to maksāt dienasnaudu - labi, ka par biļeti tai nebija jāmaksā. Pirmajā dienā vispār bija teju vai Eksistenciālā Krīze, jo lielākoties maldījos pa tirgus gaiteņiem, mēģinot nosist laiku un sameklēt lulzus - piem., saientologu stendu ar 18. gs. drēbēs tērptu meiteni-iekšāsaucēju, pilnīgi tukšo Kuveitas Informācijas ministrijas stendu un Rich Dad Publishing. Abās nākamajās dienās sanāca vismaz kaut kas uz darbošanās pusi. Kā saprotu, jaunākās prognozes manas tulkotās grāmatas iznākšanu nosaka mēneša beigās - tāpat kā pirms vairāk nekā pusgada. Ticēšu tad, kad redzēšu naudu kontā. Tikmēr jau domas par nākamajiem tulkojumu piedāvājumiem un citām piestrādāšanām.
Pēc tam gāju uz grāmatnīcas praksi. Ar citiem stažieriem pārrunājām darba meklēšanas grūtības, nopūtāmies un atsākām šķirot grāmatas, apspriest grāmatas un darīt pārējās veikallietas. Svētdien bija trakāk, jo bija daudzas kastes ar šķirojamām grāmatām, bet veikalā bijām divi vien. Oh, well, izdzīvojām.
Brīvdienas bija piektdien un sestdien. Piektdienu nosēdēju mājās, rakstīju meilus, atpūtos ar redditu un Football Manager un pāris stundas padarbojos ar LFFB konkursa gabalu - to nosūtīju tikai svētdienas vakarā, pēc vēl viena slīpējuma. Sestdien ar draudzeni devāmies kārtējā dienas pārgājienā pa Dienvidanglijas laukiem. Atmiņā paliekošu lietu bija mazāk kā iepriekšējās reizēs, kaut fazānu daudzums pļavās joprojām ir apbrīnojams tāpat kā maigās kalnienes un ātrā pavasara pāriešana vasarā. Bilžukus ielikšu vēlāk. Datoram arī tikai viens USB ports uz puņķiem vēl turas.
Peace out.
April 15th, 2011
:
Datoram uzradies jauns niķis: atteikusies strādāt aptuveni piektdaļa klaviatūras taustiņu. Backspace, space, bultiņas, daļa skaitļu, pāris nesvarīgu burtu. Pirms restarta, pogu starpas izsūkšanas un baterijas izņemšanas vispār viss nobruka, taustiņiem ķeroties un bloķējot sistēmu. Tagad izmēģināšu uzlikt citu antivīrusu. Laikam jau citādi būtu pārāk vienkārši līdz sestdienai pabeigt stāsta rediģēšanu :/
April 9th, 2011
:
Šī sestdiena solās būt mierīga, ar pasēdēšanu pavasarī un šādiem tādiem tekstdarbiem. Pēdējā laikā tādas iekārtojas pamīšus ar pārgājienos pa dubļiem, pakalniem, nodegušiem mežiem, paparžu laukiem un dubļainiem pakalniem pavadītām sestdienām. Tādas arī ir patīkamas, bet tekstdarbi un pavasaris neliek mieru - turklāt nākamās pāris nedēļas līdz braucienam mājās solās būt visai saspringtas ar Londonas Grāmattirgu, tekstdarbiem, apaukstēšanos, žurnālistisku ķibeļu risināšanu un kārtējām grāmatnīcas drāmas iespējām.
Vismaz saņēmu daļu no apsolītās naudas. Un desmittūkstošo meilu spamkastē. Informācija par 2manyDJs biļetēm :/
Vismaz saņēmu daļu no apsolītās naudas. Un desmittūkstošo meilu spamkastē. Informācija par 2manyDJs biļetēm :/
April 5th, 2011
:
Un atgriešanos mājās mēneša beigās gaidu arī tapēc, ka plānoju vēl pāris episkus pārgājienus. Tā pa posmiem pat varētu izstaigāt ja ne visu Latviju, tad Vidzemi gan. Galvenais sākumā kārtīgi izpētīt Google Earth (vai balticmaps.eu) un sagatavot sīrupriekstu batoniņus (un kādu suņu atbaidītāju). Pieredze tiek kačāta arī šeit - un tā katru nākamo gājienu padara aizvien baudāmāku.
: Oļegs Pavlovs - Степная книга
Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties - varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta.
Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts "Nebeidzamā stepe", kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis - arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām - lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas - bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā
PM iztiks ar C
Tags: atz_c, divās rindkopās, krievija
Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties - varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta.
Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts "Nebeidzamā stepe", kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis - arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām - lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas - bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā
PM iztiks ar C
Tags: atz_c, divās rindkopās, krievija