: Bils Braisons - The Lost Continent: Travels in Small-Town America
Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā - izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: "C'mon you..."
Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco "Metro" vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata - piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu cibā, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus - līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, - tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori - kā Braisons - iestieg un sāk garlaikot.
PM iebrauc C
Tags: atz_c, divās rindkopās, nonfic
Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā - izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: "C'mon you..."
Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco "Metro" vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata - piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu cibā, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus - līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, - tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori - kā Braisons - iestieg un sāk garlaikot.
PM iebrauc C
Tags: atz_c, divās rindkopās, nonfic
: Annie Dillard - The Maytrees
Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki.
Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties...
PM aizpeld līdz B
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki.
Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties...
PM aizpeld līdz B
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
April 4th, 2011
: palasījos satoros
Tags: svītrojumi
negodīgi
tevi plēš
bet
esi kails
starp apģērbtiem
ej
atzīsti
Dievs tu
esi pats pat
te
(H. E. Zēgners satori.lv)
( vēl daži )
tevi plēš
bet
esi kails
starp apģērbtiem
ej
atzīsti
Dievs tu
esi pats pat
te
(H. E. Zēgners satori.lv)
( vēl daži )
Tags: svītrojumi
April 2nd, 2011
March 29th, 2011
:
Bet es tikmēr gatavoju savu gabalu LFFB konkursam. Izkārtojušās trīs lielākoties brīvas dienas, tad nu tās jāizmanto uz pilnu klapi. Patīk rakstīt vairākas stundas dienā, kaut tas makteni iztukšo. Un joprojām neesmu pārliecināts, kāda īsti pieeja man/maniem stāstiem ir piemērotākā. No vienas puses, sanāk organiskāk un dzīvāk, no otras - nav laika šaubām un attīstībai. Ne visu var izplānot iepriekš, un no pirmā drafta sākuma laikiem gabals tik daudz ir audzis lielā mērā tieši šaubu un daudzo pārrāvumu dēļ (ikdienā sanāk rakstīt stundiņu no rītiem pirms visiem pārējiem darbiem - tad dienas laikā ik pa brīdim pārdomājot turpinājumu un visu, visu).
Bet pēdējo versiju pirms smalkās slīpēšanas gan man labāk patīk rakstīt maksimāli īsā laikā iepriekšminēto iemeslu dēļ. Ja pirmās ir lēnām un sāpīgi izveidotas, tad pēdējai jābūt visu atziņu un secinājumu saspiešanai vienā spēcīgā bumbā. Pat Bībelē galu galā CilvēkDievs dvašu iepūš beigās.
Kā reiz pirms dažām dienām palasījos interviju ar Džeimsu Tērberu, kurš rakstot bez iepriekšējas izplānošanas. Sou, viņam nākas visu stāstu pārrakstīt no nulles piecpadsmit reizes. "Well, my wife took a look at the first version of something I was doing not long ago and said, God damn it, Thurber, that's high-school stuff. I have to tell her to wait until the seventh draft, it'll work out all right."
Tā ir izšķiršanās starp izplānotu un lēnu rakstīšanu un daudzkārtēju (pilnīgu) pārrakstīšanu - trīsnedēļu meistardarbi labākajā gadījumā ir vienreiz dzīvē pēc tūkstošiem sūdu rakstīšanā pavadītām stundām. Ja gala kvalitāte ir svarīga, uz tādu gļuku nevar paļauties - neesmu lasījis sev tīkama rakstnieka interviju, kurš izmetamā uzrakstītā materiāla proporciju lēstu zem 70% - un pat tas neglābj no viduvējiem darbiem. Vai nu iekšējais bullšita detektors nogļuko, vai arī padodies vēlmei redzēt sarakstītajā tikai labo. Abas lietas ir nāvējošas, un man iznīcinājušas ne vienu vien gabalu. Imo, tie arī ir vieni no galvenajiem klupšanas akmeņiem - ne tikai rakstītājiem.
Bet pēdējo versiju pirms smalkās slīpēšanas gan man labāk patīk rakstīt maksimāli īsā laikā iepriekšminēto iemeslu dēļ. Ja pirmās ir lēnām un sāpīgi izveidotas, tad pēdējai jābūt visu atziņu un secinājumu saspiešanai vienā spēcīgā bumbā. Pat Bībelē galu galā CilvēkDievs dvašu iepūš beigās.
Kā reiz pirms dažām dienām palasījos interviju ar Džeimsu Tērberu, kurš rakstot bez iepriekšējas izplānošanas. Sou, viņam nākas visu stāstu pārrakstīt no nulles piecpadsmit reizes. "Well, my wife took a look at the first version of something I was doing not long ago and said, God damn it, Thurber, that's high-school stuff. I have to tell her to wait until the seventh draft, it'll work out all right."
Tā ir izšķiršanās starp izplānotu un lēnu rakstīšanu un daudzkārtēju (pilnīgu) pārrakstīšanu - trīsnedēļu meistardarbi labākajā gadījumā ir vienreiz dzīvē pēc tūkstošiem sūdu rakstīšanā pavadītām stundām. Ja gala kvalitāte ir svarīga, uz tādu gļuku nevar paļauties - neesmu lasījis sev tīkama rakstnieka interviju, kurš izmetamā uzrakstītā materiāla proporciju lēstu zem 70% - un pat tas neglābj no viduvējiem darbiem. Vai nu iekšējais bullšita detektors nogļuko, vai arī padodies vēlmei redzēt sarakstītajā tikai labo. Abas lietas ir nāvējošas, un man iznīcinājušas ne vienu vien gabalu. Imo, tie arī ir vieni no galvenajiem klupšanas akmeņiem - ne tikai rakstītājiem.
March 26th, 2011
:
Šodien uzzināju par vēl vienu brālēnu un māsīcu - tā tēvoča bērniem, kurš nomira vēl pirms manas (un brālēna) iznākšanas šaisaulē. Abi dzīvo Krievijas Belgorodā pie Ukrainas robežas un, spriežot pēc bildēm, galvenokārt nodarbojas ar stāvēšanu pie vietējiem monumentiem. Būs jāmēģina satikties.
Pa Krieviju man vispār sanāktu laba tūre: viens brālēns uzkopj kāda oligarha dārzu Piemaskavā, otrs kaut kur kaut ko ceļ, bet trešais Bratskā pie Baikāla nelegāli piepelnas ar taksometra vadīšanu, jo pēc reketieru uzbrukuma ir iebraucis grupā un oficiāli vairs nevar dabūt darbu. Droši vien ir arī citi. Galu galā kopā pasaulē ir kādi 20+ brālēni & māsīcas.
Pa Krieviju man vispār sanāktu laba tūre: viens brālēns uzkopj kāda oligarha dārzu Piemaskavā, otrs kaut kur kaut ko ceļ, bet trešais Bratskā pie Baikāla nelegāli piepelnas ar taksometra vadīšanu, jo pēc reketieru uzbrukuma ir iebraucis grupā un oficiāli vairs nevar dabūt darbu. Droši vien ir arī citi. Galu galā kopā pasaulē ir kādi 20+ brālēni & māsīcas.
March 25th, 2011
:
"Manā" grāmatnīcā (Oxfam lietoto grāmatu tirgotavā, kur esmu viens no >10 stažieriem + pārdesmit brīvprātīgajiem) ir gaidāma liela personāla staigāšana. Tas nozīmē, ka pienācis laiks sen plānotajam kolēģu apskatam. Tātad, citu starpā, esmu sastrādājies ar šādiem pilnā nopietnībā apbrīnojamiem cilvēkiem. Daļa vārdu varētu būt mainīti.
Atillu - Kipras turku džeku, kurš strādājis par miesnieku un apģērbu veikala pārdevēju, bet sapņo būt par drēbju dizaineri. Praktiski tas nozīmē bezročkreklu un krāsainu sporta jaku nēsāšanu - nereti vienlaicīgi. Internetam viņš uzticas daudz vairāk nekā grāmatām. Tas praktiski nozīmē ticēšanu VISĀM sazvērestību teorijām, nenovēršamajam pasaules karam un asinskārajiem pasaules valdniekiem. Foršs džeks, mēs parasti runājam par turku ēdieniem un daudzajām ciltīm.
( pārējie )
Atillu - Kipras turku džeku, kurš strādājis par miesnieku un apģērbu veikala pārdevēju, bet sapņo būt par drēbju dizaineri. Praktiski tas nozīmē bezročkreklu un krāsainu sporta jaku nēsāšanu - nereti vienlaicīgi. Internetam viņš uzticas daudz vairāk nekā grāmatām. Tas praktiski nozīmē ticēšanu VISĀM sazvērestību teorijām, nenovēršamajam pasaules karam un asinskārajiem pasaules valdniekiem. Foršs džeks, mēs parasti runājam par turku ēdieniem un daudzajām ciltīm.
( pārējie )
March 20th, 2011
:
Submarine beidzot ir filma, kuru varu mierígu sirdi ieteikt teju visai frendlistei. Vietām skatītāji tiek dauzīti ar mietu, bet lielākoties tā vnk svārstās no melohumoriska pusaugu mīlasstāsta līdz IT-bara psihedēlijai - skat., visu GREIEMU PURVĪTI. Dzīves nemainīs, bet kruta vienalga.
March 18th, 2011
: Svītrojumi
Man te radies jauns hobijs: saīsināt dzejoļus. Galvenie noteikumi: neko nemainīt vietām, neko nepierakstīt klāt. Ja ļoti, ļoti vajag, var mainīt vārdu locījumus, sadalījumu rindiņās un pieturzīmes.
( daži piemēri )
Tags: svītrojumi
Man te radies jauns hobijs: saīsināt dzejoļus. Galvenie noteikumi: neko nemainīt vietām, neko nepierakstīt klāt. Ja ļoti, ļoti vajag, var mainīt vārdu locījumus, sadalījumu rindiņās un pieturzīmes.
( daži piemēri )
Tags: svītrojumi
March 12th, 2011
:
Plānotā pastaiga pa Vindzoras apkaimes dabas parku sākās ar izkāpšanu nepareizajā stacijā, veda pa stirnu un fazānu apsēstiem laukiem un beidzās ar kāpšanu pāri žogam ārā no meža, jo bija sācis palikt pārāk tumšs, lai cauri netīšām uzietajiem brikšņiem meklētu ceļu uz īsto taku (kā vēlāk izrādījās, tā veda cauri vecām drupām).
March 10th, 2011
: Marģers Zariņš - Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata
Atzīmi šoreiz nelikšu vienkārša iemesla dēļ: vismaz puse Marģera nolūku un iedomu man noteikti gājušas secen. Par to pārliecinājos, jau pēc lasīšanas pašķirstot īstā Mārlova Fausta. Nezgan, cik no daudzajām atsaucēm ir kas vairāk par vienkāršu dekorāciju vai sīku diodi kopējā jēgas gaismā, un vai tāda tur maz ir rodama. Pēc pirmās izlasīšanas redzu vien tūkstoš spuldzīšu, kas rada tikpat lielu (ne)kārtību kā jebkuras pilsētas ugunis. Tēli uzrodas un aiziet pēc autora pieprasījuma, arī viņam pašam reiz pajokojot par deus-exu, kas gan to nepadara mazāk kleinu. Tāpēč sižetā laime man te nebija meklējama, jo tas drīzāk izskatījās no drāts puņķu sugas - kaut ar vairākiem dikti jaukiem izgājieniem (un varonīgā krievu pilota nokrišanu no debesīm beigās). Jā, protams, labi gribot, daili var atrast arī tur, taču tā lielā mērā būtu sevis mānīšana, tvarstot jēgu tukšumā un skaistumu pūtītēs - kā jau iemīloties, galu galā.
Taču arī grāmatas izdaudzinātā valoda man biežāk griezās zobos nekā masēja smadzeņu baudas centrus. Tiesa, lappusēm ritot, līdzsvars pamazām pārvirzījās uz labo galu - daļēji pieraduma pēc, daļēji autora (paldies!) uzliktajiem grožiem vecvārdu/vietvārdu/barbarismu dāsnajā bārstījumā katrā teikumā. Tam visam bija jaušams arī jēdzienisks mērķis, parodējot un izņirdzot laikus un cilvēkus u.t.t., u.tjpr., taču šai gadījumā Marģera galvenais panākums bija lasītāja nokausēšana. Bija gan arī no nekurienes izpeldošas aliterācijas un atskaņošanās, kas reizēm dzemdēja smaidu sejā, taču kopumā spēlēšanās man bija krietni par daudz - tas ir kā saņemt piedrāztu sīrupa kannu nāsī gribētās konfektes vietā. Pārāk smagnējas un uzspēlētas manām ausīm beigu beigās izrādījās tās nemitīgās rotaļas. Līdz galam mani tomēr aizvilka nenoliedzami foršie tēli un grāmatas vēriens, plašais laika zīmējums, kā teiktu literatūras skolotāji. "Līdzi māksliniekam cauri laikiem" tomēr ir jauks piedzīvojums, pat ja ausī pastāvīgi runājošais līdzbraucējs tev jau sākumā neko daudz neiejūsmina. Mazohisms un vēlme beidzot sasmieties ar autoru mani gan ar laiku varētu iedzīt otrajā lasījumā.
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: divās rindkopās, latvija
Atzīmi šoreiz nelikšu vienkārša iemesla dēļ: vismaz puse Marģera nolūku un iedomu man noteikti gājušas secen. Par to pārliecinājos, jau pēc lasīšanas pašķirstot īstā Mārlova Fausta. Nezgan, cik no daudzajām atsaucēm ir kas vairāk par vienkāršu dekorāciju vai sīku diodi kopējā jēgas gaismā, un vai tāda tur maz ir rodama. Pēc pirmās izlasīšanas redzu vien tūkstoš spuldzīšu, kas rada tikpat lielu (ne)kārtību kā jebkuras pilsētas ugunis. Tēli uzrodas un aiziet pēc autora pieprasījuma, arī viņam pašam reiz pajokojot par deus-exu, kas gan to nepadara mazāk kleinu. Tāpēč sižetā laime man te nebija meklējama, jo tas drīzāk izskatījās no drāts puņķu sugas - kaut ar vairākiem dikti jaukiem izgājieniem (un varonīgā krievu pilota nokrišanu no debesīm beigās). Jā, protams, labi gribot, daili var atrast arī tur, taču tā lielā mērā būtu sevis mānīšana, tvarstot jēgu tukšumā un skaistumu pūtītēs - kā jau iemīloties, galu galā.
Taču arī grāmatas izdaudzinātā valoda man biežāk griezās zobos nekā masēja smadzeņu baudas centrus. Tiesa, lappusēm ritot, līdzsvars pamazām pārvirzījās uz labo galu - daļēji pieraduma pēc, daļēji autora (paldies!) uzliktajiem grožiem vecvārdu/vietvārdu/barbarismu dāsnajā bārstījumā katrā teikumā. Tam visam bija jaušams arī jēdzienisks mērķis, parodējot un izņirdzot laikus un cilvēkus u.t.t., u.tjpr., taču šai gadījumā Marģera galvenais panākums bija lasītāja nokausēšana. Bija gan arī no nekurienes izpeldošas aliterācijas un atskaņošanās, kas reizēm dzemdēja smaidu sejā, taču kopumā spēlēšanās man bija krietni par daudz - tas ir kā saņemt piedrāztu sīrupa kannu nāsī gribētās konfektes vietā. Pārāk smagnējas un uzspēlētas manām ausīm beigu beigās izrādījās tās nemitīgās rotaļas. Līdz galam mani tomēr aizvilka nenoliedzami foršie tēli un grāmatas vēriens, plašais laika zīmējums, kā teiktu literatūras skolotāji. "Līdzi māksliniekam cauri laikiem" tomēr ir jauks piedzīvojums, pat ja ausī pastāvīgi runājošais līdzbraucējs tev jau sākumā neko daudz neiejūsmina. Mazohisms un vēlme beidzot sasmieties ar autoru mani gan ar laiku varētu iedzīt otrajā lasījumā.
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: divās rindkopās, latvija
March 8th, 2011
March 7th, 2011
: Nora Ikstena - Dzīves stāsti
Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar "Konstantinovu" un beidzās ar "Amor Fou" (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču "Dzīves stāsti" ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami - un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk - kā "Amariļļi", "Lakatiņš baltais", "Naģe" - tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām.
Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem.
PM ietrallina B
( Pirmās divas rindkopas no 'Amariļļiem' )
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar "Konstantinovu" un beidzās ar "Amor Fou" (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču "Dzīves stāsti" ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami - un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk - kā "Amariļļi", "Lakatiņš baltais", "Naģe" - tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām.
Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem.
PM ietrallina B
( Pirmās divas rindkopas no 'Amariļļiem' )
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
March 2nd, 2011
:
Jā, btw, es arī dzīvoju. Piemēram, vakar skatījos, kā baložmamma baro divus baložbērnus uz stacijas tablo. Tie bija mazi, netīri dzeltenbrūni un rijīgi, liekot barotājai skurināties un atvemt aizvien jaunus pārgremotas maizes gabaliņus. Baložu pārošanos novēroju vēl tikai pirms pāris nedēļām - tā bija īsa un pavirša, ļaujot abiem iesaistītajiem putniem jau pēc brīža atkal nodoties asfalta apknābāšanai. Vismaz tēviņš nepadzina mātīti, noniecinot viņas niecīgos apmērus, kā šodien stacijā darīja lielākais baložlops. Pagāja gan vairākas minūtes, līdz viņam izdevās atbrīvoties no visiem pieciem konkurentiem, taču beigās stiprākais mielojas viens.
Par pavasari šeit liecina arī krokusi, narcises, kaķu brēkas un cilvēku meņģēšanās visos veikalos. Mums pašiem tuvojas jurģi - turklāt pārcelšanās patiešām spīd aprīļa beigās. Šodien aplūkojām pirmo alternatīvo dzīvokli. Spriežot pēc pašreizējo (apskates brīdī izgājušo) iemītnieku atstātajām liecībām, tur šobrīd dzīvo rokerdžeks un franču meitene vecumā mazliet zem 30. Logi gan ne pārāk patika.
Šodien arī atkal papļāpāju ar poļu sētnieku no Tatriem. "Long time no see," viņš teica, un es smaidīdams pamāju. Brīvajā laikā viņš braukā apkārt pa Londonu. Līdzīgas sarunas raisās arī krogā ar kolēģiem. Izrādījās, ka pirmais, ar kuru iedraudzējos, ir tripojis ne reizi vien. Ūsas gan viņam audzēt nesanāk. Bet par kolēģiem mazliet vēlāk.
Savukārt nedēļas nogalē bijām Vaita salā. Pavadījām daudzas stundas, staigājot pa dubļainām takām, neticīgi blenžot uz klintīm, pirmo reizi pusotra gada laikā slaidzot televizoru, kā arī sēžot vietējo miestu pastkafejnīcās - ģimenes biznesa pēdējos bastionos, kuriem nolemtie caurām dienām sapņo aizbēgt uz lielu pilsētu un beidzot dzīvot pa īstam. Nu jau tā ir pavisam cita pasaule. Tāda, kurā dzīvojot man būtu šķitusi pilnīgi pieņemama šī bilde. Romantisms nemirst!
Par pavasari šeit liecina arī krokusi, narcises, kaķu brēkas un cilvēku meņģēšanās visos veikalos. Mums pašiem tuvojas jurģi - turklāt pārcelšanās patiešām spīd aprīļa beigās. Šodien aplūkojām pirmo alternatīvo dzīvokli. Spriežot pēc pašreizējo (apskates brīdī izgājušo) iemītnieku atstātajām liecībām, tur šobrīd dzīvo rokerdžeks un franču meitene vecumā mazliet zem 30. Logi gan ne pārāk patika.
Šodien arī atkal papļāpāju ar poļu sētnieku no Tatriem. "Long time no see," viņš teica, un es smaidīdams pamāju. Brīvajā laikā viņš braukā apkārt pa Londonu. Līdzīgas sarunas raisās arī krogā ar kolēģiem. Izrādījās, ka pirmais, ar kuru iedraudzējos, ir tripojis ne reizi vien. Ūsas gan viņam audzēt nesanāk. Bet par kolēģiem mazliet vēlāk.
Savukārt nedēļas nogalē bijām Vaita salā. Pavadījām daudzas stundas, staigājot pa dubļainām takām, neticīgi blenžot uz klintīm, pirmo reizi pusotra gada laikā slaidzot televizoru, kā arī sēžot vietējo miestu pastkafejnīcās - ģimenes biznesa pēdējos bastionos, kuriem nolemtie caurām dienām sapņo aizbēgt uz lielu pilsētu un beidzot dzīvot pa īstam. Nu jau tā ir pavisam cita pasaule. Tāda, kurā dzīvojot man būtu šķitusi pilnīgi pieņemama šī bilde. Romantisms nemirst!
February 28th, 2011
February 24th, 2011
: Paul Radin - The World of Primitive Man
Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par "primitīvo" cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem.
Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: "cildenajiem mežoņiem", taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā - kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties - pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam - tai tomēr ir pagrūti.
PM upurē B
( divās rindkopās )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par "primitīvo" cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem.
Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: "cildenajiem mežoņiem", taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā - kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties - pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam - tai tomēr ir pagrūti.
PM upurē B
( divās rindkopās )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
: Banana Yoshimoto - Kitchen
Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ - liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, - uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli - nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja.
Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra "un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā", kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi - patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk - dziļāk, spēcīgāk - aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas.
PM nokož C
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ - liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, - uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli - nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja.
Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra "un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā", kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi - patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk - dziļāk, spēcīgāk - aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas.
PM nokož C
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
February 23rd, 2011
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
February 20th, 2011
: labákais dziesmas teksts ever?
I've been to Nagasaki, Hiroshima too!
The things I did to them baby, I can do to you!
I've been to Nagasaki, Hiroshima too!
The things I did to them baby, I can do to you!
February 15th, 2011
:
gatavojoties jaunajam radiohead albumam, iesaku noskatoties šo īsmultenīti par puisīti, kurš iemācās spēlēt klavieres. un vēl tur ir sūdi, kas dzemdē sūdus, skārda bungas, senili multeņvaroņi, SKĀRDA BUNGAS, svastikas galvā un citas lietas. daudz citu lietu. dažas infantilas/primitīvas, dažas smieklīgas, dažas krutas, bet kopumā atmiņā paliekoša pieredze.