te
Recent Entries
You are viewing 20 entries, 260 into the past
February 12th, 2011
February 10th, 2011
: par interešu konfliktiem un rakstiem
'eku cilvēks atrunā iespējamo interešu konfliktu. Savā blogā par grāmatām. Par to, ka izteicies par pasaulslavenu grāmatu, tiesības uz kuru pieder tam pašam uzņēmumam, kuram pieder uzņēmums, kurā strādā bloga autors.
Tas par šo - ka IR nav uzskatījis par vajadzīgu pieminēt, ka raksta autors par Zviedrijas vēlēšanām ir uzvarējušās partijas aktīvists. Kas, pirmkārt, vienkārši nav godīgi pret lasītāju.
'eku cilvēks atrunā iespējamo interešu konfliktu. Savā blogā par grāmatām. Par to, ka izteicies par pasaulslavenu grāmatu, tiesības uz kuru pieder tam pašam uzņēmumam, kuram pieder uzņēmums, kurā strādā bloga autors.
Tas par šo - ka IR nav uzskatījis par vajadzīgu pieminēt, ka raksta autors par Zviedrijas vēlēšanām ir uzvarējušās partijas aktīvists. Kas, pirmkārt, vienkārši nav godīgi pret lasītāju.
February 8th, 2011
:
Sadzīvi gads svešatne neko daudz nav ietekmējis. Tomēr dažās ziņās esmu aizgājis no Latvijas paradumiem, savukārt citās - aiznostaļģējies pagātnē. Tā, ja vien ir iespēja, valkāju rūtainus garroku flaneļa kreklus - lielākoties tēvam nederējušos. Vispār esmu pastiprināti sācis pārņemt viņa paradumus - arī tos, kas vienmēr krituši uz nerviem. Saraustīto stāstīšanu attālu paziņu kompānijā, ar izstieptu pirkstu arot gaisu. Aktīvu matu atglaušanu stresa situācijas (par laimi, tikai vienreiz). Elkoņa atbalstīšanu pusdienu galda vidū. Kaut varbūt tikai tagad to visu pamanu...
Toties tagad esmu gandrīz attiecies no parastās maizes, tā vietā patērējot visādus plāceņus ar humusu. Esmu iemācījies katru rītu veltīt +/- stundu rakstīšanai, vajadzības gadījumā ceļoties bezdievīgi agrā stundā. Diemžēl arī vairs neklaiņoju apkārt tik daudz kā savulaik. Toties mazāk ievelkos savā čaulā. Varu apskaut paziņas vai uzklapēt pa plecu, ja izskatās, ka tas nāktu par labu. Taču izmuldos/aizvāros biežāk kā vajadzētu.
Maināmies. Dzīvojam.
Toties tagad esmu gandrīz attiecies no parastās maizes, tā vietā patērējot visādus plāceņus ar humusu. Esmu iemācījies katru rītu veltīt +/- stundu rakstīšanai, vajadzības gadījumā ceļoties bezdievīgi agrā stundā. Diemžēl arī vairs neklaiņoju apkārt tik daudz kā savulaik. Toties mazāk ievelkos savā čaulā. Varu apskaut paziņas vai uzklapēt pa plecu, ja izskatās, ka tas nāktu par labu. Taču izmuldos/aizvāros biežāk kā vajadzētu.
Maināmies. Dzīvojam.
: runājot par Latvijas (trimdas gan) literatūrkritiku
Romāns krievu klasiķu, varbūt Dostojevska, pēdās droši būtu Ikstenai pa spēkam, ja viņa nedaudz iegrožotu savu sadismu un anālos impulsus.
Romāns krievu klasiķu, varbūt Dostojevska, pēdās droši būtu Ikstenai pa spēkam, ja viņa nedaudz iegrožotu savu sadismu un anālos impulsus.
February 7th, 2011
:
Jau biju aizmirsis, ka tubrālību sadzeršana ir saistīta ar tik maktenu savas astes celšanu, pat ja abi dalībnieki izrādās vairākkārt tripojuši blūza fani. Un tenko ne sliktāk par meitenēm. Par laimi, ne tikai, - biju arī sailgojies pēc bezsakarīgas mēles patrīšanas. Nu, varbūt arī attapšanās vienos naktī bez kartes Čainataunā.
February 6th, 2011
February 3rd, 2011
:
Ceru, ka arī manas vecās bildes kāds reiz pieliks pie apputējušas grāmatnīcas sienas, kā mēs darbā darām ar svešās grāmatās atrastajām fotogrāfijām. Tajās vienalga ir kāds cits - tad jau labāk, lai uz viņu arī skatās citi. Pats tikai smietos vai brīnītos par to, kāds biju pirms miljons domām, plāniem un apjausmām. (tāds pats, tāpēc nahuj tādas bildes)
February 1st, 2011
January 31st, 2011
: Jānis Ezeriņš - Noveļu izlase
Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot "neatkarīgās" Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, - kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.
Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, "Iegātnīša". Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē... nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt "Iegātnīša" ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) - un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita "Cilvēks mārkā" gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.
PM pietiek ar C
( Pirmās divas rindkopas no 'Iegātnīšas' )
Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot "neatkarīgās" Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, - kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.
Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, "Iegātnīša". Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē... nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt "Iegātnīša" ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) - un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita "Cilvēks mārkā" gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.
PM pietiek ar C
( Pirmās divas rindkopas no 'Iegātnīšas' )
Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
: Džeimss Gīrijs - I is an Other. The Secret Life of Metaphor and How It Shapes the Way We See the Wor
(Populār)zinātnisko grāmatu apakšvirsraksti nenoliedzami atvieglo divu rindkopu aprakstu veidošanu. Jo, jā, grāmata ir par metaforu apslēpto dzīvi vēsturē/valodā/galvā un ietekmi uz pasauli & cilvēkiem. Tas aprakstīts mūsdienās parastajā neiroloģijas, etimoloģijas, evolucionārās psiholoģijas un vispārējas loģijas mērcē, mazliet haotiski pievēršoties te metaforiskās domāšanas attīstībai bērnos, te metaforai kā līdzeklim sociālo konstrukciju veidošanā, te metaforām dzejā (virsraksts galu galā ir atsauce uz Rembo), te izplatītākajiem metaforu veidiem, te vēl desmit citām lietām. Tas sagādā gan neretu atkārtošanos, gan (šķietamas?) pretrunas: piemēram, autors aizstāv domu par cilvēku protovalodas pilnīgu metaforiskumu, taču citā nodaļā raksta, ka bērniem metaforu lietošanas/saprašanas spējas attīstas palēnām. Tas ir kā slavēt jājamzirgu, kamēr tas tevi cītīgi bradā.
Ja tēma interesē, daudzas lietas jau iepriekš būs lasītas citur. Katrai metaforu šķautnei ir pārdesmit lappusei, tāpēc iedziļināšanās ir visai nosacīta. Tāpēc arī interesantākās izrādījās nevis teorētiski tuvākās nodaļas par metaforu darbošanās veidu un izplatību ikdienā, kur neko diži jaunu neatradu, bet gan "metaforas vēsturē" un to iekšejās loģikas analīze. Arī nemitīgie sānsoļi atsevišķu vārdu etimoloģijā, lai (šķietami?) pierādītu, ka tie visi ir mirušas metaforas, izvēršas tīri interesanti, kaut beigu daļā sāk krist uz nerviem - tāpat kā autora visnotaļ angliskā tieksme nepalaist garām nevienu iespēju iestūķēt tekstā kādu vārdu spēli vai ironiski klišejisku metaforu. Tomēr lielākoties grāmata ir interesanta un "poznavateļnaja", un to ir vērts turēt rokas stiepiena attālumā, lai, nogurstot no rakstīšanas, laiku pa laikam iemestu aci. (btw, metaforas šeit ir lietotas vārda plašākajā nozīmē: jebkāds nozīmes pārnesums. I = Other")
PM liek B
( grāmatu jau pazaudēju, tāpēc divas rindkopas no autora bloga, kas ir gandrīz identiskas vienai grāmatas lappusei )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
(Populār)zinātnisko grāmatu apakšvirsraksti nenoliedzami atvieglo divu rindkopu aprakstu veidošanu. Jo, jā, grāmata ir par metaforu apslēpto dzīvi vēsturē/valodā/galvā un ietekmi uz pasauli & cilvēkiem. Tas aprakstīts mūsdienās parastajā neiroloģijas, etimoloģijas, evolucionārās psiholoģijas un vispārējas loģijas mērcē, mazliet haotiski pievēršoties te metaforiskās domāšanas attīstībai bērnos, te metaforai kā līdzeklim sociālo konstrukciju veidošanā, te metaforām dzejā (virsraksts galu galā ir atsauce uz Rembo), te izplatītākajiem metaforu veidiem, te vēl desmit citām lietām. Tas sagādā gan neretu atkārtošanos, gan (šķietamas?) pretrunas: piemēram, autors aizstāv domu par cilvēku protovalodas pilnīgu metaforiskumu, taču citā nodaļā raksta, ka bērniem metaforu lietošanas/saprašanas spējas attīstas palēnām. Tas ir kā slavēt jājamzirgu, kamēr tas tevi cītīgi bradā.
Ja tēma interesē, daudzas lietas jau iepriekš būs lasītas citur. Katrai metaforu šķautnei ir pārdesmit lappusei, tāpēc iedziļināšanās ir visai nosacīta. Tāpēc arī interesantākās izrādījās nevis teorētiski tuvākās nodaļas par metaforu darbošanās veidu un izplatību ikdienā, kur neko diži jaunu neatradu, bet gan "metaforas vēsturē" un to iekšejās loģikas analīze. Arī nemitīgie sānsoļi atsevišķu vārdu etimoloģijā, lai (šķietami?) pierādītu, ka tie visi ir mirušas metaforas, izvēršas tīri interesanti, kaut beigu daļā sāk krist uz nerviem - tāpat kā autora visnotaļ angliskā tieksme nepalaist garām nevienu iespēju iestūķēt tekstā kādu vārdu spēli vai ironiski klišejisku metaforu. Tomēr lielākoties grāmata ir interesanta un "poznavateļnaja", un to ir vērts turēt rokas stiepiena attālumā, lai, nogurstot no rakstīšanas, laiku pa laikam iemestu aci. (btw, metaforas šeit ir lietotas vārda plašākajā nozīmē: jebkāds nozīmes pārnesums. I = Other")
PM liek B
( grāmatu jau pazaudēju, tāpēc divas rindkopas no autora bloga, kas ir gandrīz identiskas vienai grāmatas lappusei )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
January 30th, 2011
:
Krutāks sapnis gan bija pirms kāda pusotra gada, kad tajā dzirdēju jaunu (superkrutu) Grizzly Bear dziesmu - vēl pirms es biju dzirdējis kaut vienu no viņu pašu gabaliem.
:
a es šonakt sapņoju, ka rakstu sasodīti smieklīgu gabalu par Angliju. Uzmostoties atcerējos tikai pirmās rindkopas (tik tālu tiku līdz modinātāja tarkšķim) pēdējo teikumu: "Kokā sēdošais Tariks Azizs atsaucās ar indiešu lamuvārdiem, kas izklausās smieklīgi jebkurā valodā."
morāle: neuzticieties sapņu sajūtām.
morāle: neuzticieties sapņu sajūtām.
January 27th, 2011
:
Maniem parastajiem šejienes sarunu biedriem pievienojies arī, šķiet, poļu sētnieks. Viņš parasti rītos strādā uz kalna, kura galā atrodas mana grāmatnīca, tāpēc satikšanās garantēta. Noceļu cepuri, noņemu austiņas, sasveicināmies, "laiciņš šodien tīri labs, vai ne?" (ārā smidzina) "jā, tikai sasvīst sanāk, kāpjot kalnā" "es gan lejā dodos" "ā, tas jau vieglāk" "jāā" "nu tad labs ir" "turies!" "turies!"
Domāju, ka mums abiem diena no tā paliek mazliet patīkamāka.
Domāju, ka mums abiem diena no tā paliek mazliet patīkamāka.
January 26th, 2011
:
Ilzes Jansones "Insomnia" ir pirmā grāmata kopš pagājušās vasaras, ko atstāju puslasītu. Izbesīja & nogarlaikoja skārdausainie dialogi, saraustītais blogteksts, tam uzspīlētās reliģiskās drānas un naratores nebeidzamā iekšējā roku lauzīšana. Ja esmu kļuvis nepieņemošs, tālāk lasīt nav jēgas - ar tādām klapēm vienalga neko dziļāku vai tīkamu neieraudzīšu. Tātad D. C ir grāmatām, kuras izlasīju, bet autoram tuvākajos gados tuvoties vairs netaisos, B - ja plānoju vēl kaut ko no viņa nočekot, A - ja gribas grāmatu pārlasīt.
Nu vot jums arī divas rindkopas.
Nu vot jums arī divas rindkopas.
January 24th, 2011
January 21st, 2011
January 19th, 2011
:
Viena no galvenajām lietām, kas man krita uz nerviem Lāča "Cilvēkos maskās" bija daudzsološu simboliski lasāmu zīmju/ainu sataisīšana un to atstāšana grāvī. Tā, pati pirmā aina rāda Arni izsūcam indi no sakostās meitenes, kas kļūs par viņa nākamo mīlas objektu. It kā labs (kaut mazliet teatrāls) mājiens uz gaidāmo: uzzinot par viņu situācijām un konfliktiem, rodas gaidas, ka nu tik Arnis sūks sabiedrības atstāto indi no jaunās aktrises prāta un sirsniņas. Nekā. Ne simbols, ne tēma tālāk vienkārši netiek apspēlēta. Tur nav jābūt tiešai darbības atskaņai (tas būtu tikpat tizli kā nopietns ledus-medus dzejolī), bet lasītāja galvā iemestais virves gals tā arī tiek pamests. Tādas situācijas ir vēl vairākas, un tikai vienai ainai izmantots arī simboliskais līmenis (kad Arnis atved uz ezera pazudušo Zanzas vīru mājās) - bet arī tad stāsta turpinājumā nav nekādas atsauces uz iepriekš izmantoto simbolu, atņemot lasītājam iespēju veidot un stūrēt iekšējās prognozes par stāsta tālāko attīstību, pēc tam ieraugot, ka viss tomēr attīstās pavisam citādi un gūstot mini-orgasmu.
Viena no mūzikas klausīšanās teorijām stāsta, ka tieši tā smadzenes rīkojas, dzirdot kādu skaņu darbu. Ar komponista/mūzikas doto mājienu palīdzību klausītājs veidojot versijas un ekspektācijas, kas tiek apgāztas vai apstiprinātas, abos gadījumos dodot citādu baudas sajūtu. Nezinu, kā tur ir patiesībā, taču uzplaiksnoši minējumi par turpinājumu man ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa. Sasodīti patīkami, ja autors to ņem vērā un kā kaķi ar lupatu pelīti ved mani dziļāk mežā, lai tur, paša biezūksnī, apstātos un liktu palūkoties apkārt. Šeit ir sajūta, ka lupatu pelītes vienkārši pamestas abpus takai, līdz uz tām nemaz negribas vairs skatīties. Jeb pavisam vienkārši: šķiet, ka autors ir mudaks un/vai idiots, kurš raksta uz dullo, un nemaz nemēģina urbties dziļāk.
Viena no mūzikas klausīšanās teorijām stāsta, ka tieši tā smadzenes rīkojas, dzirdot kādu skaņu darbu. Ar komponista/mūzikas doto mājienu palīdzību klausītājs veidojot versijas un ekspektācijas, kas tiek apgāztas vai apstiprinātas, abos gadījumos dodot citādu baudas sajūtu. Nezinu, kā tur ir patiesībā, taču uzplaiksnoši minējumi par turpinājumu man ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa. Sasodīti patīkami, ja autors to ņem vērā un kā kaķi ar lupatu pelīti ved mani dziļāk mežā, lai tur, paša biezūksnī, apstātos un liktu palūkoties apkārt. Šeit ir sajūta, ka lupatu pelītes vienkārši pamestas abpus takai, līdz uz tām nemaz negribas vairs skatīties. Jeb pavisam vienkārši: šķiet, ka autors ir mudaks un/vai idiots, kurš raksta uz dullo, un nemaz nemēģina urbties dziļāk.